nekurlande

nekurlande @ 12:57 am: Vai šis veļu laiks reiz beigsies? Reizēm šķiet, ka pelēkāks būt vairs nevar. Rakstot šo, redzu, ka esmu atrofējusi savu rokrakstu un pacietību. Nesaprotu kā šādā gadījumā varu sapņot par visu to Dāvidu galvu zīmēšanu akadēmijā. Jau tagad skaidri apzinoties, ka nespēju iekļauties līnijās, lai gan tās ir visai skaidri norādītas. Šī ir kāda ceturtā diena, kad dzeru zāļu tēju un ūdeņu litrus viena sēžot savā telpā, un galvā. Tā nav nekāda apņemšanās, vai attīrīšanās tūres sākums, vienkārši tā ir sanācis. Pārsvarā gatavoju ēst, tīru māju, smērējos ar krēmiem un laistu telpaugus. Kopš atrodos te biežāk, daži no tiem, rādās, ieguvuši otro elpu. Bet visvairāk sēžu uz grīdas aizkurinātas sveces priekšā, lasu, klausos, teiksim, Daksi un tad līdz agram rītam rakstu. Kādēļ izveidojusies tieši šāda dienas kārtība – grūti sacīt. Laikam jau apmeklējot, piemēram, kvalitatīvu rokkoncertu un uzņemot tur mākslinieku sniegto atdevi, grūti nedot pretī, vai vismaz nesaņemt zināmu lādiņa devu, kuru vēlāk reflektēt uz pasauli sev apkārt.
Pēdējā laikā man literatūra un drukātā prese lasās apbrīnojami viegli un tā ir visuma svētība, apriju vienu lapu pēc otra kā izsalkušie klienti pakistāņu kebabus pustdienlaikā. Vienīgi tā viena lieta, maita tāda, līdz galam neatlaiž.
Lai gan teju nekad neesmu varējusi sūdzēties par garlaicību vienatnes laikā, vai savu pašpietiekamības līmeni, kura dēļ reizēm citi dabū ciest, tomēr laiku pa laikam telpā, kādu pēkšņu skaņu izdzirdējusi, strauji atskatos, iemigšana pēdējā laikā kaut kāpēc arī prasa nedaudz ilgāku laiku. Nemaz nav tā, ka visu dzīvi būtu dzīvojusi ar kādu kopā, ne tuvu, bet arī salīdzinoši pašpietiekamam cilvēkam mēdz piezagties vientulība. Ne uzreiz, bet ar laiku. Kāds patīkams jauniešu pāris reiz atgādināja cik būtiski katru dienu ir rast to laika brīdi pašam ar sevi, kaut vai piecas minūtes dienā. Bet domāju, ka tieku ar to galā. Jā, lasīšana, dokumentālās filmas un mūzikas patērēšana mani nepatur klātienē, bet ir lietas, kuras daru (vai esmu) pilnīgā klusumā, kad manu prātu nevada neviens palīglīdzeklis. Daudz dzeru šķidrumu, neapreibinu prātu. Relatīvi daudz guļu, uzņemu vitamīnus un šajās dienās ēdu diezgan veselīgi – kas nu kuram tas būtu, lai paši spriež, bet man tas ir – daudz dažādu nepārsālītu zivju, dārzeņi, griķi, vārtīti kartupeļi, pupiņas, ķiploki, mārutki, citroni, tirgus sievu skābētie kāposti,lociņi un izskatos tik slikti kā nekad. Varbūt, jo organisms nav pieradis pie šāda režīma, iespējams, jo spogulī skatos pilnīgi skaidrām acīm. Zinu, ka divas vīna glāzes, milzīgs kāsis, vai, piemēram, kratomiņš ātri vien šo visu mulsinošo sajūtu vērstu par labu, bet, pirmkārt, šobrīd neredzu tam jēgu, otrkārt, pēc šīm dienām vizualizējot deformētu realitāti, iedomājos, ka visus pozitīvos aspektus pavadītu bezspēcība un trauksme.
Tas, ka pagatavoto ēdienu nespēju pievarēt viena, tas, ka ir savilkti pleci un ļoti sāpošas kājas, kam palīdzētu visvienkāršākā masāža, tas, ka var negleznot tumšus lokus ap acīm, nemazgāt matus tik bieži cik ierasts un sēdēt vecajos, nodilušajos legingos, neskatīties spogulī, neatcerēties sevi kailu, vedina domāt – Vai gadījumā nevarētu būt tā, ka esam vairāk mēs paši, ar saviem specifiskajiem paradumiem un untumiem, kad esam ar citiem?

Dažas reizes esmu iedomājusies, ka būtu gatava samaksāt, lai kāds pie manis paliktu pa nakti. Lai visas lietas notiktu ātrāk un vieglāk – iemigšana, maltītes, diskusijas, šaha spēle. Un esmu pa retam ko tādu iedomājusies ilgāku laiku dzīvojot viena, piemēram, piecpadsmit gadu vecumā. Bet modelis, kur kādu izsaucu pie sevis reizi, divas nedēļā, gluži nebūtu ētisks pret izsaucamajām personām. Pret cilvēkiem, es domāju (lai neskan tik auksti). Lai gan man iemesli, kādēļ daudzas lietas dēvē par ētiskām, vai neētiskām, nav skaidri. Tieši tāpat kā kādam nav uztverama kāda algebras formula.
Tādēļ esmu teikusi pāris cilvēkiem, ka gribētu būt neganti bagāta, lai varētu cilvēkus apdāvināt bez iemesla un, lai varētu lūgt citiem izpildīt savas vēlmes ar tekstu : „Es Tev samaksāšu. Es Tev labi samaksāšu!” Par pavisam vienkāršām lietām, piemēram, šokolādes kēksa atnešanu man uz mājām, vai milzīga labrodora noorganizēšana un iejūgšana, kurš mani kādā otrdienā aizvestu augšup pa Avotielu pretī rīta saulei, un tā.
Es varu saprast cilvēkus gados, kuri īrē sev pirmklasīgus pavadoņus uz ballēm. Bet, ja man vēl nav pat puse no piecdesmit un prātu ir šķērsojušas šādas domas, kas būs tālāk?