Daudziem cilvēkiem ir tā pirmā jauno dienu vieta, kuru varētu raksturot kā vietu, kur sajusties kā mājās. Vieta, kurā ierodoties vienmēr būs kāda pazīstama seja. Vieta, kur varēs vienatnē palasīt grāmatu, tiks svinēti svētki un iedzerts sāpju dzēriens pēc bērēm. Vieta, kur cilvēki satiksies un izšķirsies. Vieta, kur varēs vienkārši paklusēt. Vieta, kura jocīgā kārtā, vienmēr būs pa ceļam (vispār nebūs).
Nu, un, galu galā, vieta, kur cilvēks var nebaidīties būt tāds kāds ir.
Man tā vieta bija 'Čomskis'. Un kāpēc ir svarīgi par to runāt? Jo laikam ejot, lietas, kas notiek 'pirmo reizi' kļūst arvien retākas. Vai es to vietu glorificēju? Protams, pirmo reizi tur ienākot man bija knapi 18 un noteikti, ka tā ir tikai sakritība, ka nokļuvu tieši tur.
Lai vai kā, esmu šausmīgi pateicīga sakritībai, kuras dēļ tur iepazinos un pavadīju laiku ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem.
Vēl pirms mēneša kādam sacīju, ka šis ir labākais laiks, kurā dzīvot Latvijā. Tik daudz iespēju, izvēļu, arvien lielāks progress daudzās jomās (kas, protams, bija saistīts gan ar manu vecumu, gan to, ka beidzot strādāju tādā darbā, kādu esmu vēlējusies). Un nu..ir pauze.
Ļoti ceru, ka 2021.gadā nebūs jārīko piemiņas gājieni vēl kādām svarīgām un foršām vietām - kafejnīcām, bāriem, ēstuvēm, teātriem.
Tik ļoti ceru, ka tiksim šiem sūdiem cauri.