01:25 am:
Gribas kaut ko uzrakstīt,bet jo vairāk ko uzzinu,jo mazāk gribas runāt. Nevaru saprast, vai grūtāk kļūt gudram (zinošam), vai skaistam? Un, ja izvēlas pirmo variantu, vai obligāti ir jāizlasa visi tie *īpašības vārds* raksti Satori, Rīgas laikā un kur tur vēl,aizmirsu. Un vēl jāiepazīst jaunākie pašmāju romāni un dzeja? Vai ir jālasa ziņas? Vai gaļas neēšana jāizvieto ar visādām pupiņām, citām pākstīm un šķīstošajiem vitamīniem,kuru sastāvā ir želatīns? Vai nedrīkstēja necīnīties toreiz, noslīkstot dubļainā peļķē, kā rezultātā atcēla Zvēru, kā rezultātā,savukārt, nācās divtik piepisties vecpilsētā? Šausmas,pirmo reizi lamājos. Pēdējā laikā pārņēmuši karstuma viļņi. Sevišķi pēc trešās pudeles, nez par ko tas varētu liecināt.. Kāpēc man tik ļoti riebjas "Mans zirgs", un vai tad rakstot dziesmu "Laba daba" Māris neparedzēja, ka neieradīsies un nākamgad netiks aicināts? Kas tad to šķūni sasildīs? Kurš pielaidīs sērkociņu? Kāpēc Dailas teātris izskatās tik dižens un varens, bet iekšā ir tukšums kopš Artmane padzina visus Pāvulus un Liepiņus? Kāpēc ne mums, ne krieviem nav iznākusi neviena normāla komēdija pēdējo trīsdesmit gadu laikā? Ja ir, tad kur ir viņa? Varētu aiziet uz izsmieties, nosmieties un pārsmieties, piesmejot visus klātesošos un tos, kuri vairs nav starp mums. Starpbrīdī, kamēr citi aiz vaigiem stumj bulkas, noskalinot tās ar baltvīna glāzi, kura tik nevainīgi, uz lūpām pēdas neatstājot, nodzirdina nācijas. Apvienoto nāciju organizācija visām mierpilnajām, gribošajām valstīm. Es arī esmu ļoti mierpilna nācija. Nekurlande. Tikai, kad nedaudz iedzeru, vai paklausos populāro mūziku, vai ja kāds stāv pa tuvu, vai uzdot daudz jautājumu, drusku pašķaidu traukus virs nevainīgām galvām, dzīves nepaņemtām, tikai nedaudz novedu Rimi kasieres un taksistus, kas ar mani spiesti braukt divatā liftā, līdz baltkvēlei, vai dzīves jēgas pārdomām. Un vēl tad man pa laikam kāds uzdāvina kādas paštaisītas ziepes, vai jaunu krēslu. Jo viņi jau zina, viņi tikai nevainīgi paķiķina, iedunkājot sānā, iepūšot aiz auss pret odu baloniņu. Tas ir kā iemīlēties sešpadsmit gadīgā puikā apmaiņas programmas ietvaros. Vispār tik sen nav dzirdēts vecais Gustavo, kur viņš tur skaitīja par to, ka katram ir viena dzīve ko sapist-savējā. Un šinī sakarā nu radītājs katram mums bārstījis vienādu skaitu dzimšanas dienā dalītās konfektes. Vienā,vai citā līmenī mums visiem ir tiesības. Sieviešu, autovadītāja, vai tiesības sapist savu dzīvi. Alelujāāa, jāamen.
