:
Kamēr ārā spīd siltā rudens saule un lidinās pirmās dzeltenās lapas, cilvēki brauc izbraucienos, iet pārgājienos, vai vienkārši mīlīgi paģiraini pie virtuves loga sauļo degunus, satinušies segās, man jāpūst šajā sūdainajā čekas namā. Varbūt šeit neveinu vairs nespīdzina, bet cietums aizvien savu funkciju pilda.
NATO kareivji, kuriem nupat novadīju ekskursiju pa pagrabiem pēc tūres jautāja, vai es dzeru. Nu kā lai es nedzeru, ja man visas brīvdienas un valsts svētkus ir jāpavada šajā trūdošajā caurumā? Šādās dienās es no sirds ienīstu savu darbu.
NATO kareivji, kuriem nupat novadīju ekskursiju pa pagrabiem pēc tūres jautāja, vai es dzeru. Nu kā lai es nedzeru, ja man visas brīvdienas un valsts svētkus ir jāpavada šajā trūdošajā caurumā? Šādās dienās es no sirds ienīstu savu darbu.
:
Tiešām ir tādi cilvēki, par kuriem raksta grāmatās? Tādi, kas visu pacieš, no sirds priecājas par citu laimi, nekad neapvainojas un netur ļaunu prātu? Lai to īstenotu, obligāti jāaiziet dievā? Es negribu kādā mīļā dienā pārvērsties par saskābušu kūku un vēl jo mazāk gribu sev pārmest par to. Sirdsapziņu un pašpārmetumus iespējams nodzert, nekļūstot par dārzeni? No malas, protams, izskatās, ka tas ir iespējams un man drausmīgi skauž, un skaušana ir viens no elles grēkiem.