:
Cik ievērojami tomēr atšķiras cilvēki, kuri nav piedzīvojuši okupācijas un represijas. Sirsnīgi skandināvi, kuri smaida un cik viņi trausli, un cik ilgi skatās acīs. Un novēl labu dzīvi. Tikmēr es smaidu pretī un pārtieku no tīras mīlestības ar rokām slēpjot burkšķošo vēderu, izlikdamās, ka manas baterijas nav jālādē. Un viņi pat nenojauš, un cik labi, ka nenojauš.
:
Pilnīgi nekādu patriotisku jūtu. Ne silts, ne auksts. Un bija, bet kaut kādā brīdī pavisam izšķīda benzīna krāsas peļķē. Tā ir neatkarības laika paaudzes iezīme, vai kas? Nacionālistu izdarības? Reizēm svētkos, kuros simtiem cilvēku sprauž svecītes mūros, dzied un iet lāpu gājienos, jūtos kā bērns, kam ir atņemta ticība Ziemassvētku vecītim (nav iedalīta). Mēs izvēlamies kā justies, vai tomēr nē?