: Dienišķā demagoģija
Vispār jau ap šo laiku pofig un vairs necepjos, bet izlēmu tomēr ierakstīt, lai uz mana virtuālā papīra ir mans paraksts. Paraksts zem lietām, kas man ir svarīgas.
Man ārkārtīgi negribas izplatījumā laist kaut ko, kam piemīt negatīva nokrāsa, bet kaut kas saka priekšā, ka par šo tēmu būtu jāpadomā. Atkal jau cilāta un iztirzāta, bet aizvien mulsina. Šis būs viens no 879 piemēriem. Pieminu tieši šo, jo tā bija pēdējā šāda tipa pieredze ar kuru saskāros.
Vakardien biju akustiskā koncertā 'Takā' un lieliski apzinājos - lai arī cik skaisti nodomi piemistu ļaudīm, kuri mākslinieku paaicina uzstāties šajā vietā, tā primāri ir un paliek dzertuve, ēstuve un publiskais nams, kur ļaudis pulcējas, lai kopotos (kopīgi publiskā vietā pavadīt laiku), tā kā sūdzēties par to, ka cilvēki trokšņo publiskajā namā (kā es mīlu šo vārdu) ir ne vien neizmērojami dumji, bet arī diezgan neētiski.
Es saprotu, ka visus māmiņas nav izaudzinājušas par krietniem un cieņpilniem cilvēkiem, ne visiem piemīt mēra un takta izjūta, empātija un vēl visādi citādi zilzaļi brīnumi, kas mūsu zombiju laikmetā kaut kāpēc kļūst arvien retāki, bet ja aitu bars ir konstatēts, vai nama saimniekam nebūtu jāuzņemas gana loma? Nu tā, tīri pragmatiski. Visu labā. Un, pirmām kārtām - savā labā.
Saprotu, ka koncerti/lasījumi un jebkas cits tiek rīkots, lai iekasētu naudu bāram/ koncertzālei un jebkam citam, bet ja tas ir pašsaprotami, vai nebūtu jāpāriet otrā līmenī - liekot justies labi saviem klientiem? Es neko no uzņēmējdarbības nejēdzu, bet no viesībām un pasākumiem, kurus esmu rīkojusi, nav bijušas tādas, no kurām kāds būtu aizgājis nepaēdis, nepadzēris, neuzklausīts, neapmīļots un neatpūties. Kaut vai ar uzsistu aci un iztērētu naudu, bet apmierināts un atpūties. Vienkārši visam savs laiks un vieta.
Uzreiz varu pateikt, ka nerunāju par 'Takas', vai jebkādiem citiem konkrētiem bārmeņiem, bet par situācijas risināšanu kopumā.
Tiek spēlēts kluss, akustisks koncerts (vai lasīta dzeja, piemēram), visa tā laikā tiek tirgoti dzērieni, ēdieni, dauzīts kases aparāts, cilvēki drūzmējas, pļāpā, šķindina glāzes, stāv ar muguru pret mākslinieku, utt. Labi, neviens nav tiesīgs citus pieaugušos mācīt pieklājības normas, tas ir vienkārši zemi un smieklīgi, bet vai tiešām nevarētu ieņemt kādu pozīciju un pateikt cilvēkiem, kas drūzmējas ap bāru, lai viņi nedaudz samazina balss toni uz to pusstundu, kamēr tiek spēlēts koncerts. Īsas trīsdesmit minūtītes nedaudz, nedaudz klusāk, vai iziet ārā pīpētavā no sirds patikas izrunāties. Neviens taču nespiež palikt.
Man bija tāds kauns un aizkaitinājums. Es cietos, cietos, ignorēju, atslēdzu apkārtnes skaņu, bet kad pamanīju cik nelaimīgi izskatās daži citi apmeklētāji un, ka pašam māksliniekam sāk kļūt neērti, es kā 3.b klases audzinātāja gāju pieklusināt pāris cilvēku, kuri neapklusa pēc mana skatiena (grūtības koncentrēties intensīva puslitra cilāšanas radītās spriedzes dēļ).
Atkal jau uzsveru kāds kauns man bija aizrādīt pieaugušiem cilvēkiem. Gan pie skatuves, gan bāra. Sajutos kā kaut kāda klukstoša vistu māte, bet pamanīju, ka neviens cits to negrasās darīt, tādēļ bija brīvprātīgi jānostājas zem mēslu spaiņa kopīga labuma vārdā. Un tā pretīgā pēcgarša un smaka pēctam, kad esi kādam aizrādījis. Tas iet abos virzienos un tik ātri neizgaro.
Un tādos brīžos es tik ļoti vēlētos kaut man būtu vienalga.
Kas tad man, es varu ieslēgties savā violetajā pasaulītē, aizvērt acis un baudīt. Bet, acīmredzami, ne visiem tas vedas tik viegli. Tāpat kā ar tiem histēriskajiem bērniņiem, kurus vecāki ignorē un cer, ka tie paši pārstās raudāt. Un, starp citu, šajā koncī vislabāk uzvedās tieši bērni un suņi. Nopietni.
Un cauri visam šim garajam šurum burum, tātad -
Vai nevajadzētu izvērtēt ko aicina, lai ne pasākums netraucētu apmeklētājiem, ne apmeklētāji pasākumam? (aiciniet kaut ko, kur iekļautas elektroierīces un problēmu būs daudz mazāk (ja vien kādu ar nenositīs ar strāvu).
Vai redzot, ka cilvēki bļaustās pie bāra nevajadzētu viņiem mīļi parādīt pirkstiņu pie lūpas? Vai redzot, ka pirmo rindu cilvēki izmisuši skatās apkārt nevajadzētu kā reaģēt? Vai redzot, ka mākslinieks pats divas reizes aicina klausīties un pēc pāris dziesmām tējas malkošanu nomaina ar strauju alus dzeršanu nebūtu kaut kas jādara? Ja iestādē ir vēl viena telpa ar aizveramām durvīm, vai nevarētu skaļākos runātājus aicināt doties atpūsties turp? Jo galu galā, cilvēki taču ir ieradušies atpūsties un grib justies brīvi. Es, piemēram, esmu bijusi gan vienā, gan otrā pusē un saprotu tās lieliski. Teiksim, ierodoties uz iecienītāko kafejnīcu iedzert kafiju, vai alu mani pārsteidz kāds skaļš pasākums ar kuru nebiju rēķinājusies. Parasti tas tiek risināts nosēžoties kaut kur maksimāli tālu no tā, kas neinteresē un, varbūt pat, traucē.
Un atkal jau - vairums bārmeņi, kuri ir bijuši šādās situācijās mēdz būt tiešām lieliski. Vakardienas zēni bija fantastiski bārmeņi. Nopietni. Bet te es vairāk domāju par kopējās situācijas risināšanu - Kas būtu jādara, lai kopīgiem spēkiem cīnītos ar cilvēku neaudzinātību? Jāievieš aitu gans? Iepriekš jābrīdina par to, ka pasākums būs kluss? Jāaicina cienītājus neierasties uz šādiem publiskiem pasākumiem? Jāapliek dzeloņu drātis ap skatuvi? Iepriekš pusstundu jāpraktizē kolektīva meditācija? Es tiešām nezinu un man ir pretīgi par ko tādu domāt, bet es skaidri zinu, ka vairs negribu justies kā dusmīgā 3.b klases audzinātāja un nenovēlu to sajūtu nevienam citam.
*nometu mikrofonu*
Vispār jau ap šo laiku pofig un vairs necepjos, bet izlēmu tomēr ierakstīt, lai uz mana virtuālā papīra ir mans paraksts. Paraksts zem lietām, kas man ir svarīgas.
Man ārkārtīgi negribas izplatījumā laist kaut ko, kam piemīt negatīva nokrāsa, bet kaut kas saka priekšā, ka par šo tēmu būtu jāpadomā. Atkal jau cilāta un iztirzāta, bet aizvien mulsina. Šis būs viens no 879 piemēriem. Pieminu tieši šo, jo tā bija pēdējā šāda tipa pieredze ar kuru saskāros.
Vakardien biju akustiskā koncertā 'Takā' un lieliski apzinājos - lai arī cik skaisti nodomi piemistu ļaudīm, kuri mākslinieku paaicina uzstāties šajā vietā, tā primāri ir un paliek dzertuve, ēstuve un publiskais nams, kur ļaudis pulcējas, lai kopotos (kopīgi publiskā vietā pavadīt laiku), tā kā sūdzēties par to, ka cilvēki trokšņo publiskajā namā (kā es mīlu šo vārdu) ir ne vien neizmērojami dumji, bet arī diezgan neētiski.
Es saprotu, ka visus māmiņas nav izaudzinājušas par krietniem un cieņpilniem cilvēkiem, ne visiem piemīt mēra un takta izjūta, empātija un vēl visādi citādi zilzaļi brīnumi, kas mūsu zombiju laikmetā kaut kāpēc kļūst arvien retāki, bet ja aitu bars ir konstatēts, vai nama saimniekam nebūtu jāuzņemas gana loma? Nu tā, tīri pragmatiski. Visu labā. Un, pirmām kārtām - savā labā.
Saprotu, ka koncerti/lasījumi un jebkas cits tiek rīkots, lai iekasētu naudu bāram/ koncertzālei un jebkam citam, bet ja tas ir pašsaprotami, vai nebūtu jāpāriet otrā līmenī - liekot justies labi saviem klientiem? Es neko no uzņēmējdarbības nejēdzu, bet no viesībām un pasākumiem, kurus esmu rīkojusi, nav bijušas tādas, no kurām kāds būtu aizgājis nepaēdis, nepadzēris, neuzklausīts, neapmīļots un neatpūties. Kaut vai ar uzsistu aci un iztērētu naudu, bet apmierināts un atpūties. Vienkārši visam savs laiks un vieta.
Uzreiz varu pateikt, ka nerunāju par 'Takas', vai jebkādiem citiem konkrētiem bārmeņiem, bet par situācijas risināšanu kopumā.
Tiek spēlēts kluss, akustisks koncerts (vai lasīta dzeja, piemēram), visa tā laikā tiek tirgoti dzērieni, ēdieni, dauzīts kases aparāts, cilvēki drūzmējas, pļāpā, šķindina glāzes, stāv ar muguru pret mākslinieku, utt. Labi, neviens nav tiesīgs citus pieaugušos mācīt pieklājības normas, tas ir vienkārši zemi un smieklīgi, bet vai tiešām nevarētu ieņemt kādu pozīciju un pateikt cilvēkiem, kas drūzmējas ap bāru, lai viņi nedaudz samazina balss toni uz to pusstundu, kamēr tiek spēlēts koncerts. Īsas trīsdesmit minūtītes nedaudz, nedaudz klusāk, vai iziet ārā pīpētavā no sirds patikas izrunāties. Neviens taču nespiež palikt.
Man bija tāds kauns un aizkaitinājums. Es cietos, cietos, ignorēju, atslēdzu apkārtnes skaņu, bet kad pamanīju cik nelaimīgi izskatās daži citi apmeklētāji un, ka pašam māksliniekam sāk kļūt neērti, es kā 3.b klases audzinātāja gāju pieklusināt pāris cilvēku, kuri neapklusa pēc mana skatiena (grūtības koncentrēties intensīva puslitra cilāšanas radītās spriedzes dēļ).
Atkal jau uzsveru kāds kauns man bija aizrādīt pieaugušiem cilvēkiem. Gan pie skatuves, gan bāra. Sajutos kā kaut kāda klukstoša vistu māte, bet pamanīju, ka neviens cits to negrasās darīt, tādēļ bija brīvprātīgi jānostājas zem mēslu spaiņa kopīga labuma vārdā. Un tā pretīgā pēcgarša un smaka pēctam, kad esi kādam aizrādījis. Tas iet abos virzienos un tik ātri neizgaro.
Un tādos brīžos es tik ļoti vēlētos kaut man būtu vienalga.
Kas tad man, es varu ieslēgties savā violetajā pasaulītē, aizvērt acis un baudīt. Bet, acīmredzami, ne visiem tas vedas tik viegli. Tāpat kā ar tiem histēriskajiem bērniņiem, kurus vecāki ignorē un cer, ka tie paši pārstās raudāt. Un, starp citu, šajā koncī vislabāk uzvedās tieši bērni un suņi. Nopietni.
Un cauri visam šim garajam šurum burum, tātad -
Vai nevajadzētu izvērtēt ko aicina, lai ne pasākums netraucētu apmeklētājiem, ne apmeklētāji pasākumam? (aiciniet kaut ko, kur iekļautas elektroierīces un problēmu būs daudz mazāk (ja vien kādu ar nenositīs ar strāvu).
Vai redzot, ka cilvēki bļaustās pie bāra nevajadzētu viņiem mīļi parādīt pirkstiņu pie lūpas? Vai redzot, ka pirmo rindu cilvēki izmisuši skatās apkārt nevajadzētu kā reaģēt? Vai redzot, ka mākslinieks pats divas reizes aicina klausīties un pēc pāris dziesmām tējas malkošanu nomaina ar strauju alus dzeršanu nebūtu kaut kas jādara? Ja iestādē ir vēl viena telpa ar aizveramām durvīm, vai nevarētu skaļākos runātājus aicināt doties atpūsties turp? Jo galu galā, cilvēki taču ir ieradušies atpūsties un grib justies brīvi. Es, piemēram, esmu bijusi gan vienā, gan otrā pusē un saprotu tās lieliski. Teiksim, ierodoties uz iecienītāko kafejnīcu iedzert kafiju, vai alu mani pārsteidz kāds skaļš pasākums ar kuru nebiju rēķinājusies. Parasti tas tiek risināts nosēžoties kaut kur maksimāli tālu no tā, kas neinteresē un, varbūt pat, traucē.
Un atkal jau - vairums bārmeņi, kuri ir bijuši šādās situācijās mēdz būt tiešām lieliski. Vakardienas zēni bija fantastiski bārmeņi. Nopietni. Bet te es vairāk domāju par kopējās situācijas risināšanu - Kas būtu jādara, lai kopīgiem spēkiem cīnītos ar cilvēku neaudzinātību? Jāievieš aitu gans? Iepriekš jābrīdina par to, ka pasākums būs kluss? Jāaicina cienītājus neierasties uz šādiem publiskiem pasākumiem? Jāapliek dzeloņu drātis ap skatuvi? Iepriekš pusstundu jāpraktizē kolektīva meditācija? Es tiešām nezinu un man ir pretīgi par ko tādu domāt, bet es skaidri zinu, ka vairs negribu justies kā dusmīgā 3.b klases audzinātāja un nenovēlu to sajūtu nevienam citam.
*nometu mikrofonu*