:
Katrs no jums noteikti zina to sajūtu no sērijas 'nekas labāks nenāks'. Tā pretīgā nolemtības sajūta, tā skaidrā apziņa, ka nu... nav ko tur slēpt - ir diezgan droši zināms, ka labāk vairs nekļūs. Tā man bija izlasot Jerofejeva Maskavas Gailīšus, zaudējot kaut kādu tur bojfrendu, kuram bija tāda seja kā Džekam Vaitam, tikai giču viņš spēlēja drusku labāk un tā man ir tagad, kuro nakti pēc kārtas skatoties The Room. Es nezinu vai ir kāds rehabilitācijas programma, kas palīdz tikt galā ar labo, kas dzīvē piedzīvots.
Katram baklažānam ir skaidrs, ka pasaulē ir tik laba mūzika un ēdiens, ko nekas cits nekad nespēs pārsist. Un tad paliek jautājums - Vai maz ir vērts dzīvot tālāk, ja tas jau ir piedzīvots? Do you believe in life after love? Vai tu tici dzīvei pēc The Room? Jo labāk nepaliek.
(un, ja paliks, nolieciet pie mana sliekšņa visas Rīgas aptiekās nopērkamās Validola paciņas, lūdzu).
Katram baklažānam ir skaidrs, ka pasaulē ir tik laba mūzika un ēdiens, ko nekas cits nekad nespēs pārsist. Un tad paliek jautājums - Vai maz ir vērts dzīvot tālāk, ja tas jau ir piedzīvots? Do you believe in life after love? Vai tu tici dzīvei pēc The Room? Jo labāk nepaliek.
(un, ja paliks, nolieciet pie mana sliekšņa visas Rīgas aptiekās nopērkamās Validola paciņas, lūdzu).
:
Es laiku pa laikam uz minūtēm piecām gribētu sajusties kā kaut kādu tur smagu substanču atkarīgais, kuram uz brīdi ir pilnīgi vienaga par visiem, kuri par viņu uztraucas un mīl, un arī par tiem citiem. Pilnīgi vienalga. Vienkārši atgāzt galvu atpakaļ un zaudēt spēju fokusēt skatienu.
Žēl, ka šādu stāvokli prast sasniegt 'dabīgā' ceļā prasa mežonīgi ilgu un intensīvu praksi. Nu, vismaz man. Vai varbūt daru kaut ko nepareizi. Varbūt kaut ko par daudz daru.
Žēl, ka šādu stāvokli prast sasniegt 'dabīgā' ceļā prasa mežonīgi ilgu un intensīvu praksi. Nu, vismaz man. Vai varbūt daru kaut ko nepareizi. Varbūt kaut ko par daudz daru.