nekurlande

03:30 pm: Redzēju kā vīrietis ar milzīgu lilliju pušķi mīņājas, skatās uz saviem apaviem un koda lūpas. Kāds būs kādai sapisis diseni, kā sakot jāsaka. Es nosmējos. Bet patiesībā jau, man nenāk smiekli. Pieķeru sevi pie pretīgās domas atkal un atkal, ejot uz darbu, braucot uz mājām. Ja nu tur lejā zem loga vienā gaišā jūnija, vai jūlija pēcpusdienā stāvēs. Ar sasodītām rozēm, vai lillijām, vai pudeli un lillijām un teiks to un to, un, ka lai piedodu, un, ka tikai tagad sapratis, un, ka vajag, lai tieši tagad es...un lai pasaku, ka... un,vka viņš no visām počkām centīsies nesapisties. Un ja nu tas kaut kad tomēr notiks, man būs visas tiesības ar armijas zābakiem viņu atspārdīt un piesavināt trešdaļu no viņa akcijām.
Bet tā jau notiek tikai sapņos, vai ne? Manos sapņos tā notiek visu laiku.