nekurlande

Archive

May 3rd, 2017

10:56 am: Mūzika vienmēr ir un būs labākās narkotikas, kuras ir pieejamas. Nesaprotu kā kaut kas var uznest tik augstu un nolaist tik zemu. Gan fiziski, gan garīgi. Man tiešām var sākties vemšanas refleksi un reiboņi pie kaut kā reti riebīga. Un var notikt tauriņi, paspilgtināties krāsas un zust svara, laika, un telpas izjūta pie kaut kā, kas ļoti patīk. Man ne no vienām narkotikām, dzērieniem, ēdieniem, labiem sapņiem nav bijis tāds hajs.
Teiksiet - "Tu neesi mēģinājusi labas narkotikas". Šo un to jau esmu, bet vienalga, lai tā būtu. Man liekas, ka mūzika ir vienīgā līdzvērtīgā droga cilvēciskai saskarsmei ar kādu, kas ārkārtīgi patīk. Kas spēj pacelt kilometriem virs visa laicīgā. Cilvēks mainās - viņš staro un vibrē, un to visu jebkurš var redzēt no malas. Nevaru vien beigt brīnīties kā kaut kas tāds var būt pieejams par tik zemu cenu, vai vispār bez maksas. Protams, no tās var būt arī paģiras un lauzties kauli. Bet kamēr pasaulē vēl būs mūzika, vienmēr būs iemesls līksmot un vienmēr varēs lidot. Mēs esam tik laimīgi, ka mums tas ir dots. Es esmu tik laimīga.

11:38 am: Kā lai pasaku nacionāli noskaņotiem vecākiem, ka esmu komunists? Kā lai pasaka, ka esmu mākslinieks? Kā lai pasaka, ka delfīni interesē vairāk kā vīrieši? Kā lai pasaka, ka vēlos pavdīt visu savu dzīvi stāvot Centrālparkā pie apcirpta vītola spēlējot blūzu un vakaros sēdēt uz augstas taburetes, sūcot alu, un pūšot dūmu aplīšus, kamēr kāda melna žube fonā kaut ko kliedz par mācītāja dēliem? Kā lai uzmauc viņiem leoparda kovboju cepures un iemāca visu neuztvert tik nopietni? Mani vecāki, starp citu, te ņe pričom.

Powered by Sviesta Ciba