:
Ir pāris minūtes pirms vieniem. Ne tik maz, ka varētu noapaļot, bet ne tik daudz, lai izstāvētu divarpus metru garu rindu Mego desmit minūtes pirms desmitiem, atskaitot pie kases starpgadījumos pavadīto laiku. Ir bez tik un tik viens, un zem loga atkal kāds kliedz. Kāda. Tā ir garīgi atpalikusī kaimiņu meitenīte, kuras atpalicību fiziski var nolasīt vienīgi deguna formā, zaķa lūpā, pazudušajā skatienā un kalsnajā, distrofiskajā ķermenī, bet visādi citādi viņa ir visai simpātisks skuķis. Lieta (no ārpuses redzot) izpaužas viņas histērijas lēkmēs un nervainumā. Šķiet, ka jebkurš zīmulis, kurš būtu nokritis kvadrātmetru ap viņas komforta zonu liktu tai kliegt, spiegt un lamāties. Kaut kāds pubertātes zemākais punkts, vai kas tamlīdzīgs. Bija laiks, kad viņa katru trešo nakti kliedza un briesmīgi lamājās – ar vai bez iemesla - nemācēšu teikt, un nebūs nozīmes. Tātad, viņa atkal tā dara un es sāku vēlēties, kaut tomēr būtu nosliekusies iegriezties piemājas diennakts veikalā (vispār domāju, ka katram, kurš patstāvīgi nolemj diennakts veikalā neiegriezties, būtu jāizsniedz maza, zeltaina medaļa par katru neiegriešanās reizi). Pirms mēneša visiem par lielu pārsteigumu mūžībā aizgāja viņas tēvs, kas bija vienīgais aizbildnis pēc viņas māmiņas, kura kažokādās tērpusies pa laikam iemalko degvīnu un pa piemājas rotaļlaukumu skrien pakaļ policistiem ķiķinot – ‘Davaj igratj salki. Ja tebja dagaņu, krasavčik. Čmok, čmok, mca, mca, džaga, džaga’.
Tā nu meitene pēdējā laikā sākusi uzvesties pavisam ēmīgi – reizēm naktīs viņa dauza vistu olas pret liftu, no balkona lej laukā Feirī, vai spārda basketbola bumbu tirgus autostāvvietā. Īsāk sakot, dara visādas blēņas, par kurām tēvs nebūtu priecīgs un šausmīgi daudz smejas. Laiku pa laikam pieķeru sevi domājam, ka visa tā vienaldzība ir biedējoša. Manējā, visu pārējo – mēs vienkārši izliekamies neredzam. Pat nē, mēs esam beiguši pamanīt. Tas ir tik pat mulsinoši kā iedot savam bērnam ārkārtīgi sarežģītu personvārdu komplektu. Tas un tas Igo Žernārs Elindrs Dunkans fon Vilfrēdbergers. Iedot un domāt par to cik labi viņa vārds izskatīsies uz grāmatas vāka, vai gleznas stūrītī, vai kur tur vēl, jo viņam netiks dota cita izvēle kā vien savu vārdu kaut kā attaisnot. Visdrīzākais, tā nemaz nav, tikai doma par to, ja nu tā būtu, satrauc. Un vēl omes, kuras autobusos iemieg uz pleciem blakussēdētājiem un nekad nepamostas. Jauna sieviete, kuras baltajās autiņās ķerkst tehno un neizsteiksmīgajā sejas izsteiksmē atspīd luksoforu gaismas, trīs vīri pie laivas, kuri krīt viens otram virsū un pūst dzīvībai vēnās plūstot, sieviete, kura ķemmē savu suni un runā telefonā par kārtējo dzīvnieku izstādi, mainīgs mākoņu daudzums laika apstākļu, vai atceltu randiņu dēļ, koši baloni 14.februārī un aplausu pavadīti augstskolu izlaidumi. Ir jābūt kaut kam vairāk par to. Ne tā? Ne? Tauriņš sitas pret spuldzi, tinkšķ, tinkšķ, tinkšķ. Ļoti gribas ar kādu parunāt, bet vārdu krājums esot par plašu. Ļoti gribas, lai kāds dzird, bet cilvēks attopas pētot savas ausis bāru tualešu spoguļos. Nagi paliek arvien īsāki. Īū, īū, noskan sirēnas pieturā, kur gaidu autobusu. Pilsēta iemieg, visbailīgākie aiziet gulēt visvēlāk. Uzaust saule, sāk čivināt putni un Ziepniekkalnā sākas jauna diena.
Tā nu meitene pēdējā laikā sākusi uzvesties pavisam ēmīgi – reizēm naktīs viņa dauza vistu olas pret liftu, no balkona lej laukā Feirī, vai spārda basketbola bumbu tirgus autostāvvietā. Īsāk sakot, dara visādas blēņas, par kurām tēvs nebūtu priecīgs un šausmīgi daudz smejas. Laiku pa laikam pieķeru sevi domājam, ka visa tā vienaldzība ir biedējoša. Manējā, visu pārējo – mēs vienkārši izliekamies neredzam. Pat nē, mēs esam beiguši pamanīt. Tas ir tik pat mulsinoši kā iedot savam bērnam ārkārtīgi sarežģītu personvārdu komplektu. Tas un tas Igo Žernārs Elindrs Dunkans fon Vilfrēdbergers. Iedot un domāt par to cik labi viņa vārds izskatīsies uz grāmatas vāka, vai gleznas stūrītī, vai kur tur vēl, jo viņam netiks dota cita izvēle kā vien savu vārdu kaut kā attaisnot. Visdrīzākais, tā nemaz nav, tikai doma par to, ja nu tā būtu, satrauc. Un vēl omes, kuras autobusos iemieg uz pleciem blakussēdētājiem un nekad nepamostas. Jauna sieviete, kuras baltajās autiņās ķerkst tehno un neizsteiksmīgajā sejas izsteiksmē atspīd luksoforu gaismas, trīs vīri pie laivas, kuri krīt viens otram virsū un pūst dzīvībai vēnās plūstot, sieviete, kura ķemmē savu suni un runā telefonā par kārtējo dzīvnieku izstādi, mainīgs mākoņu daudzums laika apstākļu, vai atceltu randiņu dēļ, koši baloni 14.februārī un aplausu pavadīti augstskolu izlaidumi. Ir jābūt kaut kam vairāk par to. Ne tā? Ne? Tauriņš sitas pret spuldzi, tinkšķ, tinkšķ, tinkšķ. Ļoti gribas ar kādu parunāt, bet vārdu krājums esot par plašu. Ļoti gribas, lai kāds dzird, bet cilvēks attopas pētot savas ausis bāru tualešu spoguļos. Nagi paliek arvien īsāki. Īū, īū, noskan sirēnas pieturā, kur gaidu autobusu. Pilsēta iemieg, visbailīgākie aiziet gulēt visvēlāk. Uzaust saule, sāk čivināt putni un Ziepniekkalnā sākas jauna diena.