:
Šorīt klausoties mūziku savā galvā plejliste aizveda līdz kādai mīļai dziesmai, kur viena no apspēlētajām tēmām man periodiski nedod mieru pāris gadus, patiesībā kopš atceros sevi kā kultūru patērējošu indivīdu. Mūziķu dzīves biedrenes. Man šķiet, ka kopā nebūšana diviem cilvēkiem, kuri vēlas būt kopā, ir viena no briesmīgākajām lietām pasaulē. Kaut kādi šķēršļi, kas stājas pa vidu tiem, kuri vēlas vadīt laiku viens otra sabiedrībā. Vēlas laikam nav īstais vārds šeit.
Šobrīd pavisam droši varētu nosaukt vismaz 10 cilvēkus uz šīs šaurās pasaules, ar kuriem laiku es nekad neatteiktu pavadīt, jo tas ar viņiem ir patīkams, atbrīvojošs un vērtīgs. Bet ir tie cilvēki, bez kuriem ilgtermiņā kļūst grūti elpot, tie kas baro un ieslēdz sauli debesīs. Nu cilvēki, kuriem vienam ar otru vienkārši ir tik labi cik var būt, katram pašam par sevi un mīlot sevi - tas ir priekšnoteikums, lai divi cilvēki vispār spētu veidot veiksmīgu... apvienību. Patiesībā jau arī sporta komandās, grupās, teātra blicēs un kur tur vēl šis ir visai svarīgi - katrs pats par sevi un ar sevi ir lielisks, bet viens bez otra konkrētajā projektā, kas liek justies dzīvam, nevar.
Ko dara tie cilvēki, kuri mīl viens otru, bet ir šķirti? Kareivju sirds dāmas, profesionālu sportistu vīri, rokeru sievas. Nu tie, un tās, kuri vienmēr velta savas skaistākās dziesmas un pateicības viņām, tās, kuras žilbinošās kleitās un neatkārtojamās frizūrās oficiālos pasākumos tur viņu rokas, un mājupbraucot, galvu klēpī. Tie, kuri par to nerunā, bet vienkārši zina. Kā viens tā otrs. Un, ja tā gaidīšana ir mēnesi, divus, tas viss vēl ir daudz maz ciešami. Bet ja šie cilvēki ir aizņemti visu laiku? Tuvāko piecgadu plāns, piemēram. Vai otra gaidīšana (pat ar sevis nodarbināšanu) var būt kāda cilvēka dzīves konstantais agregātstāvoklis? Varbūt ielikt bisi mutē uzreiz?
Un vēlreiz jau, te es nedomāju par lielu cilvēku vīriem, un sievām, kuriem partneris liekas simpātisks, kuri iet uz jogām un spa, un kuriem ir privātais viesmīlis un ielūgumi uz visām karstākajām lielpilsētas dzīrēm, kamēr viņi laiski gaida, jo viņu partneris ir diezgan patīkams. Es domāju par tiem, kam otrs ir viss. Nu gan jau, ka tas ir dzīvē ir tāpat kā filmās - viņi nerunā, ar smaidu uz lūpām šķiras stacijā, viņš septiņus gadus ir Tibetā, un tad viņš noaudzis atgriežas pie baltās koka mājiņas ar lielu plecu somu un Solvega stāv iznākusi priekšnamā un smaidot klusē tajā pašā zilajā kleitā. Nu un tad viņš ļauj somai nokrist zemē, skrien pie viņas, paceļ un griež apkārt, bla,bla, tālāko jūs jau zināt no galvas.
Lai vai kā, es nevaru iedomāties cik daudz spēka, duhas un jaudas jāpiemīt, lai spētu izturēt to visu. Un tiešām sagaidīt. Pārējam laikam nav nozīmes, kas notiek pa tiem gadiem, tajās tūrēs un viesnīcas bāros pēc smagajām filmēšanām. Varu iedomāties pēc sevis, ka vienīgās reizes, kad man slīdējušas kājas vienā, vai citā virzienā, (bāra, vai bārmeņa) ir bijis tādos brīžos, kad man kāda ārkārtīgi pietrūkst. Protams medību sezona, instinkti un spēlēšanās nekur nepazūd kamēr cilvēks nav kaut kādā ziņā kastrēts, bet ja viss ir stabīli un labi, neienāk pat prātā cirst egles, par to vienkārši neiedomājas, jo stāv tam pāri. Es vienkārši gribu pateikt, ka apbrīnoju tos, kuri gaida un nesajūk prātā. Es tik ļoti negribu nonākt tādā bēdīgā stāvoklī, kur katra ieelpa sāp, jo zini, ka nevari dabūt to, kas ir nepieciešams, ka zini, ka sāpes nepāries, lai arī kādas tabletes sarītos. Es tik ļoti nezinu ko tādās situācijās darīt - būt ar sevi un elpot dziļāk, tas vienmēr ir pareizāk, bet visi nekļūs par budām. Un ja nu gadās noslīkt izlijušā vīna pudelē zem bāra letes, ja nu akmens priekšā alai ir pārāk smags ... un ja nu ķieģelis uzkrīt uz galvas, brr.
Šobrīd pavisam droši varētu nosaukt vismaz 10 cilvēkus uz šīs šaurās pasaules, ar kuriem laiku es nekad neatteiktu pavadīt, jo tas ar viņiem ir patīkams, atbrīvojošs un vērtīgs. Bet ir tie cilvēki, bez kuriem ilgtermiņā kļūst grūti elpot, tie kas baro un ieslēdz sauli debesīs. Nu cilvēki, kuriem vienam ar otru vienkārši ir tik labi cik var būt, katram pašam par sevi un mīlot sevi - tas ir priekšnoteikums, lai divi cilvēki vispār spētu veidot veiksmīgu... apvienību. Patiesībā jau arī sporta komandās, grupās, teātra blicēs un kur tur vēl šis ir visai svarīgi - katrs pats par sevi un ar sevi ir lielisks, bet viens bez otra konkrētajā projektā, kas liek justies dzīvam, nevar.
Ko dara tie cilvēki, kuri mīl viens otru, bet ir šķirti? Kareivju sirds dāmas, profesionālu sportistu vīri, rokeru sievas. Nu tie, un tās, kuri vienmēr velta savas skaistākās dziesmas un pateicības viņām, tās, kuras žilbinošās kleitās un neatkārtojamās frizūrās oficiālos pasākumos tur viņu rokas, un mājupbraucot, galvu klēpī. Tie, kuri par to nerunā, bet vienkārši zina. Kā viens tā otrs. Un, ja tā gaidīšana ir mēnesi, divus, tas viss vēl ir daudz maz ciešami. Bet ja šie cilvēki ir aizņemti visu laiku? Tuvāko piecgadu plāns, piemēram. Vai otra gaidīšana (pat ar sevis nodarbināšanu) var būt kāda cilvēka dzīves konstantais agregātstāvoklis? Varbūt ielikt bisi mutē uzreiz?
Un vēlreiz jau, te es nedomāju par lielu cilvēku vīriem, un sievām, kuriem partneris liekas simpātisks, kuri iet uz jogām un spa, un kuriem ir privātais viesmīlis un ielūgumi uz visām karstākajām lielpilsētas dzīrēm, kamēr viņi laiski gaida, jo viņu partneris ir diezgan patīkams. Es domāju par tiem, kam otrs ir viss. Nu gan jau, ka tas ir dzīvē ir tāpat kā filmās - viņi nerunā, ar smaidu uz lūpām šķiras stacijā, viņš septiņus gadus ir Tibetā, un tad viņš noaudzis atgriežas pie baltās koka mājiņas ar lielu plecu somu un Solvega stāv iznākusi priekšnamā un smaidot klusē tajā pašā zilajā kleitā. Nu un tad viņš ļauj somai nokrist zemē, skrien pie viņas, paceļ un griež apkārt, bla,bla, tālāko jūs jau zināt no galvas.
Lai vai kā, es nevaru iedomāties cik daudz spēka, duhas un jaudas jāpiemīt, lai spētu izturēt to visu. Un tiešām sagaidīt. Pārējam laikam nav nozīmes, kas notiek pa tiem gadiem, tajās tūrēs un viesnīcas bāros pēc smagajām filmēšanām. Varu iedomāties pēc sevis, ka vienīgās reizes, kad man slīdējušas kājas vienā, vai citā virzienā, (bāra, vai bārmeņa) ir bijis tādos brīžos, kad man kāda ārkārtīgi pietrūkst. Protams medību sezona, instinkti un spēlēšanās nekur nepazūd kamēr cilvēks nav kaut kādā ziņā kastrēts, bet ja viss ir stabīli un labi, neienāk pat prātā cirst egles, par to vienkārši neiedomājas, jo stāv tam pāri. Es vienkārši gribu pateikt, ka apbrīnoju tos, kuri gaida un nesajūk prātā. Es tik ļoti negribu nonākt tādā bēdīgā stāvoklī, kur katra ieelpa sāp, jo zini, ka nevari dabūt to, kas ir nepieciešams, ka zini, ka sāpes nepāries, lai arī kādas tabletes sarītos. Es tik ļoti nezinu ko tādās situācijās darīt - būt ar sevi un elpot dziļāk, tas vienmēr ir pareizāk, bet visi nekļūs par budām. Un ja nu gadās noslīkt izlijušā vīna pudelē zem bāra letes, ja nu akmens priekšā alai ir pārāk smags ... un ja nu ķieģelis uzkrīt uz galvas, brr.