:
Šodien nākot mājup uz Kristapa un Dreiliņu ielu stūra pēkšņi sajutos..veca. Saule spīdēja uz bālās sejas un uzmācīgi skaļi čivināja putni, redzēju kā kāda zīlīte ar stiebriņu knābī palīda zem kāda koka nama jumta kores un pretī pa ceļu uz maziem velosipēdiem brauca bērni, no kuriem viens kliedza : „Oma, pasties, es valu braukt vēl ātlāk!”. Sasmaidījos un novērsu skatienu no omes, kura, šķiet, nopētīja mani. Novērsos, lai viņa neredzētu manus izpūrušos matus, novazātos zābakus, milzīgo kažoku un lokus zēm acīm. Gan jau viņa nemaz uz to visu neskatījās un tāpat, ja gribētu, uzreiz to būtu pamanījusi. Kaut kad pa vidu tam visam nonācu pie secinājuma, ka ziemas beigas ir lieliskas. Svaigais gaiss, visi tie pumpuri un saules stari uz samocītajiem deguniem. Kādreiz nekādi nevarēju saprast kā tēva mīļākais gada laiks var būt šis. Tas viss taču ir tik banāli, tie zaļumi, atklājušies mēsli zem sniega, burbuļojošie strautiņi, tie apreibušie tauriņi un duraki, kuri katru gadu apsaldējas otrajā siltajā dienā nometot visu lieko ādu un vēl jo vairāk – atklājušies mēs, kuriem jālien laukā no tumsas dzīlēm, negribīgi kā lāčiem pēc ziemas miega. Man šķita, ka nav nomācošāka laika par to, kad pēkšņi viss kļūst redzams. Bet... viņiem tas nozīmē jaunu sākumu. Katru gadu, sasodīts. Un ir tik labi bezmērķīgi blandīties pa ielām, vilkt to viegli iesilušo gaisu savās sagurušajās plaušās un ļauties iemigt pasākuma vidū ar šampanieša pudeli uz paklāja blakus akvārijam, un nelikties ne zinis par dažādu aktivitāšu piedāvājumiem, vienkārši ar smaidu sejā mierīgi elpot un pamostoties konstatēt, ka pilsētā, nakts laikā, ir iestājies pavasaris.
:
Kas ir tie cilvēki, kuri, saulei tikko parādoties, jau ir izstiepuši laukā grilus un cepj gaļu? Līdz ko saule pazūd, izgaist arī viņi. Un paliek tikai tukšs, pelēks pagalms ar diviem grilu siluetiem miglā.