:
Varētu izstaigāties pa pilsētu, izrunāties viens otru neklausoties, izkliegties un ieskriet sienā, vai divās. Uzpīpēt virtuvē un iet pa mājām.
:
Pēdējā laikā arvien biežāk nonāku tajā Titānika filmā apspēlētajā situācijā, kur Roza sēž pie smalka galdiņa un klausās klačās, un ar smalkajiem galda piederumiem biksta galdautu blakus vīnam. Apkārtne čalo un smejas, skandina glāzes, kliedzot sarunājas un pa laikam pat uzdzied. Visa tā aina, patiesībā, ilgst tikai pāris minūtes un tad viņa strauji pieceļas no galda, aizrijusies ar siera kūkas gabalu, atvainojas un skrien prom no tā galda uz kuğa klāju, atsisdamies pret margām un smagi elpo, skatoties lejā. Varbūt es neesmu precīza, visas detaļas tur neatceros. Bet tā kopējā noskaņa par to ainu no filmas kaut kā iespiedusies galvā, tāpat kā pašnāvnieciskais robotiņš no ziņu sižeta (kaut kad riktīgi sen kādi japāņi izgudroja divus robotus, kuri paši spēja dzīvoties savā nodabā, nodrošināja tiem 'labvēlīgus apstākļus'un pēc kādas stundas, divām, robotiņš sev pārrāva vadus rīkles rajonā, izbeigdams savu konkrēto eksistenci). Īsāk sakot, varbūt manā dzīvē nav baroka laiku cepuru un sudraba galda piederumu, bet ne vienu vien reizi skatos pa sāniem, telpā pilnā pat ar mīļiem cilvēkiem, izmantoju katru iespēju izšmaukt pa durvju spraugu atstādama aiz sevis nepabeigtas glāzes un siera kūkas. Kādēļ vispār vilcināties un neiet prom uzreiz? Par to vēlāk.