:
Šovs sākas pēc piecām minūtēm, bet nezinu vai grimstošo laivu izdosies nogādāt krastā.
:
Lai notiek, kas notikdams, bet es tik ļoti negribu un nekad neesmu gribējusi būt tas cilvēks, kurš pēc smagi salauztas sirds iegūšanas sāk apmeklēt solāriju, frizieri, sporta zāli, klausīties lekcijas par budismu un vēdām, klausīties mantras un iegādāties divu mēnešu garu ceļojumu uz Indiju, kurā dzīvot mazā namiņā, no rītiem jogot un meklēt sevi kaulējoties ar veciem garšvielu tirgotājiem, un lotosa pozā sēdošiem vīriem uz namu sliekšņiem. Tik ļoti negribu būt šis cilvēks. Sapratu to kad tas bija, un kad tas nebija aktuāli. Sajutu to pirms pirms diviem gadiem, sajutu pirms četriem un līdz kaulam to sajutu vakar. Neapgalvoju, ka dzeršana, raudāšana, blūza klausīšanās, izkaušanās, svešinieku izmīlēšana bāra tualetēs, visādas ripiņas un pulverīši būtu labāks variants, bet tanī ir kaut kas gramu patiesāks (JA cilvēks rīkojas saskaņā ar savām sajūtām (kas kādam kādā brīdī var būt arī braukšana uz Indiju)). Mūžīgā sērošanā un skumjās, manuprāt, ir kaut kas gramu cēlāks. Un neviens mani nepārliecinās par pretējo, vismaz nevienam tas nekad, kopš staigāju pa šo planētu, nav izdevies. Ja ir sāpēts un apraudāts nedēļu, mēnesi, gadu, vai piecus gadus - kādēļ neturpināt to līdz nāve kādā rītā nepieklauvē pie mūsu acu plakstiem? Nav jābāzē visa dzīve ap to, nav jālej asaras katru dienu. Bet kādēļ gan neturpināt noliekt galvu un necelt neticības un draudu pilnas acis pret debesīm laiku pa laikam? Kāpēc nesašķaidīt kādu glāzi saviesīgā pasākumā dažreiz? Kādēļ neiemest kādu oli upē lietainā dienā un ilgi neskatīties pār balkona malu? Kādēļ nepiespiest pieri autobusa stiklam, smagi elpojot? Vienkārši tā, cauri dzimšanas dienām, jaunajiem gadiem, raudzībām, kāzām, bērēm, plaukstošiem pūpoliem un krokosu asniem Jūrmalā, starp pirmo skolas dienu un pēdējo, spārdot lapas, vai basām kājām mākoņus... vienkārši tā, gluži kā svinēt dzīvi. Taisni tāpat kā svinēt, tā sērot, un sāpēt, rīstīties no kamola kaklā, strauji elpot pleciem cilājoties, piemiegt acis, aizsedzot ar plaukstu, nedaudz dziļāk ieelpot, notraukt sviedrus no pieres, piecelties un izkāpt pareizajā pieturā.