12:33 pm:
Citreiz negribas ticēt, ka mūsu pašu smadzenes ir tās, kas ģenerē tos briesmīgos murgus, kuri vada ar mums naktis. Es nezinu cik daudz vēl tādu cilvēku ir un no kā tas ir atkarīgs, bet periodiski mani moka briesmīgi reālistiski murgi. (un manā gadījumā rādās, ka tas nav atkarīgs no fizioloģiskiem apstākļiem, viss kaut kas ir pētīts un mēģināts). Laikam jau tā ir visiem, bet tie notikumi, kuri tajos risinās... kā var līdz kaut kam tādam aizdomāties? Un tik spilgti, tik reālistiski. Tik pretīgi reālistiski. Ne reizi vien esmu pamodusies trīcoša no ainām, kur man izbirst visi zobi, pakāpeniski un lēni, ļoti ērtā vidē, ar ļoti mīļiem cilvēkiem blakus, un ar ļoti nelietīgu cerību līdz pēdējam, ka viss taču būs kārtībā. Esmu nesusi uz rokām laukā no Daugavas noslīkušus bērnus. Pavadījusi mirušo draugu garus līdz upei pirms saullēkta. Šodien, savukārt, redzēju sestdien apbērēto biedru. Atkal bija viņa bēres. Nekonkrēta gaisma, skumjas, izmisums, nezināšana kur likties, bezjēdzība.
Un zinu, ka viņš ir apmaldījies un izmisis, un klīst. (Kā jau tas bieži gadās ar jauniešiem, kuri sev uzliek rokas). Un viņam ir bail un viņš nezin kā, un es nezinu kā viņam palīdzēt. Kāpēc man tas viss ir jāredz un jājūt? Kāpēc man tas vienmēr ir jāuzņemas? Es varu tikai sāpēt un smagi elpot, un redzēt. Es nezinu kā līdzēt un vai es spētu. Es varu tikai pasēdēt blakus, paturēt roku un uzdziedāt, ja tā grib. Un tad man sapnī ar pirkstiem ir jāizdabū acu āboli no viņa nu jau labu laiku aizvērtajām acīm un jānoskalo podā kā beigu simbols. Un aizdarītām acīm es to nevaru izdarīt. Mīnusam var palīdzēt ar plusu. Man trīc rokas.
