nekurlande

nekurlande @ 10:34 am: Tātad, par to, kas vēlāk.

Kaut kad rakstīju par to drūmo sēdēšanu pie galda smalkajās viesībās, stumjot iekšā siera kūku un klausoties apkārtējo bezjēdzīgajās, griezīgu smieklu piesātinātajās, klačās. Un pat, ja tās būtu ļoti jēdzīgas sarunas un karstās šokolādes garšas smiekli. Nu, vai viskija. Kāpēc neiet prom no galda uzreiz?
Lielu daļu laika, kopš apzinos sevi kā personību (tas ir, piefiksēju savas rakstura īpašības un īpatnības, kas varētu būt kāds četru gadu vecums) mani nomoka sī doma - Kāpēc es nedrīkst darīt to, ko gribu? Kādēļ jāņem vērā citu uzskati, untumi, vēlmes, pat, ja tās ir ārkārtīgi racionālas un labu vēlošas? Tas ir, kāpēc tā tiek uzskatīts par pareizu?
Atceros kādu sarunu ar vecmāmiņu, kura mani audzināja, kurā viņa smējas par mani, jo teicu, ka kad izaugšu, gribu dzīvot uz ielas un darīt ko gribu. Parasti viņa visu spēja ļoti labi un diezgan daudzpusīgi izskaidrot, kā cilvēks, kam attīstītas abas smadzeņu puses - cik sapratu, viņa bija augstākā ķīmijā, un valodniecībā. Pabeigta konservatorija, latīņu valoda, kas apgūta ar nolūku piepildīt sapni kļūt par ķirurgu, kas nearealizējās. Vēl viņa afigena gleznoja, dziedāja un visu mūžu līdz nāvei galvgalī turēja skalpeli, ar kuru grieza pilnīgi visu un smērēja sviestu uz maizes. Un vēl jo vairāk viņa visam spēja diezgan racionāli pieet, jo visu dzīvi norukāja melnos darbus, ceļot uz saviem pleciem žūpu vīrus un dēlus, mazbērnus un mazmazbērnus, pēc darba reizi nedēļā brauca uz dziļu Zaubes dirsu apkrāvusies pa bērnam uz katra gurna, un pa somai katrā rokā, lai šķersotu 15 kilomentrus kājām caur tumšu mežu un pabarotu savu nepateicīgo tumsoņu māti, kura Skaidrīti, tāpat kā viņas dēlu nicināja, jo tie nebija līdzīgi viņai, bet gan tēvam, izglītotajam, mīlošajam mieramikam, vijolniekam Augustam. Un esmu sasodīti novirzījusies no tēmas, bet es gribu runāt par krietnumu, par krietnumu kāds man nekad nepiemitīs un man liekas, ka kaut kad šajās dienās viņai būtu dzimšanas diena. Pie velna visu citu, paldies viņai.

Bet tātad tas, ko viņa neizprata ir - manu vēlmi darīt to, ko vēlos. Tas būtu - dzīvot sev. Jo viss kas sastādija viņas dzīves jēgu (iedzimtie, vai iegūtie refleksi) bija rūpes par citiem. Viņa bija sievietes tips - māte. Un tur neko nevarēja padarīt. Un tā nu es visu laiku mēģinu saprast, vai nu es esmu neglābjams egoists, muļķis, vai vienkārši izliekos par muļķi. Kāpēc man būtu jāiet tur, kur citi grib, lai es eju? Vilkt to, kas viņuprāt piedienas attiecīgajā situācija? Dzert tik, cik kādaprāt piedienas? Apmeklēt tādus pasākumus, vai viesības, kas citiem ir svarīgas? Nākt uz mājvietu tad, kad citiem šķiet pareizāk? Un tā, un tā, un tā.
Es te nerunāju par fizisku traucēšanu kādam, teiksim, pūšot virsū tabakas dūmus ar nolūku, vai darot pāri. Te es domāju par to, kā es jūtos un kā uzskatu priekš sevis pareizāk.
Man neizskaitāmas reizes kāds ir pārmetis par to, ka nenāku mājās pāris dienas, vai, ka izvēlos pavadīt nakti sarunājoties ar kādu cilvēku, kas man interesē. Tik pat bieži kāds kaut ko saka par matu ķemmēšanu. Vienkārši nāk klāt uz ielas, bārā, parkā un saka šīs lietas. Un tad vēl ir tie, kas 'gaida mājās' un apvainojas par nezvanīšanu, neinteresēšanos, pazušanu, grāmatu lasīšanu istabas stūrī, krogu apmeklēšanu vienatnē un ko tur vēl. Bet tas taču ir tāds sviests! Kamēr neko nevienam neesmu solījusi, esmu stādījusies priekšā tāda kāda esmu, kamēr neizjūtu šo to izpatikšanu citiem kā sirds aicinājumu (kas arī daudz tā ir bijis), kāda velna pēc kādam šķiet, ka esmu kādam ko parādā? Kurš izdomājis, ka ir jāzvana un jāatskaitās? Ka jāatbild uz jautājumiem un jāstāsta par savu dienu, un jūtām? Ka jādāvina kādam ziedi divreiz gadā? Nu kurš to ir teicis? Tam taču nav nekāda sakara ar realitāti. Varbūt tiešām man ir laupīta kāda būtiska cilvēkam piemītoša īpašība - bet man absolūti neeksistē tāda lieta kā greizsirdība. Mums katram ir individuālas attiecības ar katru cilvēku, individuāla mīlestība. Ja tur tas ir, tad to mainīt nespēs pat tas, ka tiks gulēts ar visiem cilvēkiem Parīzes metro stacijā, piemēram. Kāda gan mums ir daļa, vai vispār kā var iedomāties vēlēties spēt kontrolēt citu savstarpējās attiecības? Es to redzu kā augstāko egoisma pakāpi. Kā man var nodarīt pāri tas, ka kāds cits ir tuvs ar vēl kādu, vai kādiem piecdesmit sešiem, ka dzīvo kā uzskata par pareizu, ka nāk un iet kad vēlas? Tas nemaina mūsu savstarpējās attiecības. Vienīgais, ko tas var ietekmēt ir - mums veltītais laiks. Bet nav ko būt alkatīgiem. Paši arī labi zinām, ka katru dienu ēdot savu mīļāko jogurtu var kādu rītu sākt raut uz augšu. Un es te nerunāju tikai par gulēšanu - par jebkura laika pavadīšanu ar kādu citu, tostarp, sevi pašu. Nu kad vienreiz cilvēki beigs viens otru mēģināt ieslēgt zelta būros? Tas nestrādā un nekad nestrādās. Es domātu, ka katrs no jums varētu nosaukt vismaz piecus, sešus cilvēkus, kurus patiešām kaut kā ārkārtīgi intīmi mīl, katru savā veidā, jomā, vai vēl kur tur. Katrs pateiks, ka mirklis, kad labi izglējies, uzkāpis saules pielietā kalniņā, aizver acis, izstaipies, iedzer malku auksta dzēriena, sajūti kā saule silda degungalu, ievelc dziļu gaisa malku un atver acis skatoties uz skaistu ainavu ielejā, ir daudz skaistāks par jebkuru mirkli, kas tiek pavadīts ar kādu citu. Kāpēc ir jāmēģina uzlikt klapes? Ja acis skatās tikai uz vienu virzienu, tas taču ir skaisti, brīnišķīgi un šādu laimi nevar ne iedomāties (ja kādam ir paveicies šādi justies). Bet kādēļ ir jāuzskata to par normu, man nav skaidrs nevienā vietā. Kādēļ jāidealizē īstenība? Varbūt kāds, man kā zemniekam, varētu paskaidrot šo te. Kāpēc man būtu jārēķinās ar citiem?