nekurlande

nekurlande @ 09:13 pm: Katru reizi tik ļoti sāp, kad no spēles aiziet, vai izstājas jauni un skaisti cilvēki. Tas padara tik trauksmainu, ka vairākas stundas tramīgi staigāju pa telpu. Pat, ja es apsēžos, aizeju pastāvēt zem vēsas dušas, iedzeru tēju, sēžu mīkstā klubkrēslā ar pirkstu galiem bungojot pa stikla galdu, agrāk, vai vēlāk atgriežos pie tā. Runā, ka par aizgājējiem nevajadzētu teikt neko, vai tikai to labāko. Bet es teikšu. Tas šķiet tik sasodīti negodīgi no nelaiķa puses - kāpēc man par to jādomā? Pat ja mani vairs teju nekas nespēj pārsteigt, arī paša fakta uzzināšana izraisa tikai vienu dziļāku ieelpu un acu samiegšanu, kāpēc domas agrāk, vai vēlāk pie tā atgriežas un viss, ko apēdu, vai iedzeru ir rūgts? Kāpēc mums šeit paliekošajiem ir par to jādomā? Kādēļ vēl viena cilvēka pases sadedzināšanas ainas vizualizēšana manā prātā aizvien neatgriezeniski mani nenomierina? Cik daudz gadu man jāmeditē, jāsmēķē un jāskrien mežā, lai spētu nemainīt savu agregātstāvokli pret ārējās pasaules notikumiem? Un visi tie bezjēdzīgie - nepaspēju un nebija iespēja, un kāpēc nebija. Un gribas vainot aizgājēju par to, ka pārāk cieši un ilgi mani apskāvis pēdējā tikšanās reizē, ka pārāk plati smaidījis un, ka pārāk labi sapratis kad es jokoju, un kad nē. Neviļus gribas visu apmīļot, visur nobučot un sabužināt matus, iedomājoties to visu jauno, spēkpilno, elpojošo, silto būšanu blakus. Un ja Tu šo lasītu, 'šitos te manus' kā teici, tad gan jau smietos, vai skumīgi nopūstos, smaidītu, vai dusmotos un dzīvotu, kā esi teicis un darījis. Redzi,es esmu tik vāja un tāda pati kā citi, kuri nevar noturēt savu muti pārāk ilgi. Bāc, vecīt.
Šovakar piedzersies un klusēs daudzi.
Tas Tev,Dāvid.