nekurlande

nekurlande @ 12:59 am: Man tik ļoti patīk tā mūzikas baudītāja apziņa. Tas, ka var bez jebkādas izlases kārtības un elites saraksta nostāties atvērtā dzīvajā koncertā, kur vien gribas. Var dejot, kliegt, aizvērt acis, var sekot līdzi kā sakļaujas un atkal paveras dziedoņa lūpas, var acīm izskraidīt līdzi katram šķīvim, kuram pieskaras vālīte, ielaist sevī pamata zemās vibrācijas un sasinhronizēt tās ar saviem sirdspukstiem. Var vienlaicīgi ar priekšā stāvošo izrunāt, vai izdziedāt kādus vārdus, nekaunīgi blenzt virsū kā cilājas viņu krūtis, tverot pēc gaisa, gara piedziedājuma beigās, var pacelt rokas, sajust temperatūras maiņu, kad cilvēki uz grīdas, pa vienam, atstāj liekās drēbju kārtas. Var vērot kā viņu lūpu kaktiņi nedaudz paceļas pēc pirmā "Ū!" aplausu sākumā. Kā viņi atglauž matus un to pirksti pa stīgām no vienas vietas pārslīd citā, uzsākot savu jauno deju.
Tur ir kaut kas ārkārtīgi spēcīgs, un tumšs, un primitīvs. Un pamodinošs, līdz ar to apgaismojošs. Un kaut kas ļoti skaists tajā kā mēs viens otram piederam uz tām četrdesmit minūtēm. Un, manuprāt, tur nav vietas draudzenēm, sievām, vīriem un bērniem, kuri reizēm izmisīgi cīnās par savas vietas un partnera acu skatiena noturēšanu koncerta laikā. Ja vien viņas, un viņi nezina, ka nav jācīnās un, ka iespējams vibrēt pilnā spēka un pašpietiekamības kupolā ikvienā telpas punktā, nezaudējot ne grama mīlestības no sev tuvajiem.
Visādi citādi, to četrdesmit minūšu laikā, viņi ir mūsu. Un mēs viņu. Un, ja viņi negribētu dot, sarkt, bālēt, smieties, raudāt un svīst, visdrīzākais, viņi tur neatrastos.