nekurlande

nekurlande @ 12:07 pm: Esmu liela Dollijas Partones talanta cienītāja.

Viņas daiļradi iepazinu diezgan vēlu, bet, kad aizskatījos aiz 'Jolene' un 'I will always love you' stereotipu sienas - mute palika vaļā.

Viņa mazāk zināmajās dziesmās dziedāja par nabadzību, vardarbību ģimenē, par apcelšanu skolā, alkoholismu, piekrāptām sievietēm, vientulību, par mirušiem bērniem.

Kurš vēl fucking tajā laikā atļautos dziedāt par, piemēram, stillborn zīdaini, vai dzērājģimenes nosisto bērnu spokiem?!

Vairākas no viņas apdziedātajām tēmām bija ārkārtīgi tumšas, vienlaikus mijoties ar izteikti naiviem tekstiem kā "love is like a butterfly a rare and gentle thing".

Man no viņas tekstu tumsas kombinācijā ar to gaišo, rotaļīgo intonāciju mati cēlās stāvus.

Tanks augstpapēdenēs ne sieviete.

Par to vizuālo tēlu spriest es neņemos, bet vienaldzīgu tas neatstāja nevienu.

Ne velti Dollija pati kādā intervijā reiz teica "It costs a lot of money to look this cheap".

Es savu pirmo un vienīgo ģitāru dabūju vienā nedēļā ar pirmajiem spicajiem gēla nagiem.

Man tādas drosmes nebija (drusku jau pacentos).

Vēl mani aizkustināja tas viņas labais kristiešu dzīvesveids, labdarība un 60 gadus ilgā laulība ar savu asfalta liešanas šeptē nodarbināto vīru, lai gan viņa varētu dabūt fucking īsto Persijas princi, ja gribētu.

Kopš manās tā laika mājās ienāca Dollijas plate, tā izkonkurēja visas pārējās un griezās kā drūmos vakaros, tā bezbēdīgās viesībās un arī dzīves brīžos, kuros bija nepieciešams spēks.

Un tajā mēs beidzot bijām vienprātis.

Slava Dollijai Pārtonei!

Ceru, ka Tevi apglabās rozā gliteru zārkā ar rožu jūru, vai ever da fuck you would want, baby!

Tavā priekšā izņemu savu matu sprādzi un paklanos.

Paldies!