Divas ļoti mīļas mākslinieces pēc kārtas.
Oh happy day, oh happy day, when jesus walked into my life.
Bija laiks, kad strādāju Stūra mājā par gidu un kaut kādā brīdī, kad priekšniece Aija bija atvaļinājumā (superīga sieviete, bet Bismarka brokastu īpašniece viņu aiz muguras sauca par evil bitch)(man kaut kādu brīdi aizspriedumaini škita, ka visi 90tajos Rīgā nonākušie ārzemju latvieši vienā, vai citā veidā kopojas viens ar otru), nu un, vobšem, kad viņa bija prom un biju atstāta par galveno, sāku ekskursiju starplaikos likt muzejā skaļi savu muzonu un tur, pārsvarā, skanēja vai nu Suki dve štuki, vai The Carpenters.
Un šovakar relaksējošais fm atgādināja man par pēdējās grupas galveno dalībnieci, tostarp, izcilu bundzenieci Sūzenu Kārpenteri (kura komerciālu nolūku rezultātā tika no bungām novirzīta tuvāk solo miķim).
Aija man teica, ka viņi CORONCO sav' laik' klausījušies šo grupu kā joku, bet visi tāpat zinājuši vārdus vairums dziesmām. Sapratuši, ka kaut kas tur līdz galam neesot labi ar to vokālisti, bet kamēr nākuši lipīgi, ierēcami gabali, nu..tas esot bijis līdzīgi kā Reinikam ar savu skriešanu.
Kaut kas traģisks gaisā vīd, bet kamēr var dupulīt' pakratīt..