Gribas pateikt kaut ko labu, bet ieeju Rimčikā un tur skan Aiša. Un man vispār nepatīk tas, kas nāk laukā no viņas mutes. Es gribētu, lai patīk, bet nepatīk.
Varbūt tāpēc, ka vairākus gadus dzīvojām gandrīz kaimiņos un viņa bļāva uz savu suni. Vienreiz, man liekas, ka drusku pat iespēra. Vai dažas reizes. Neatceros precīzi.
'Ātrāk, kuce, velcies ātrāk, ātrāk kuce', Aija kliedza savā ķērcošajā balsī.
Atceros, ka pie viņas reizēm nāca ciemos Ella un viņas uz Ellas sarkanā mopēda brauca uz bodi pēc šampja, un vēlāk Aišas pagalmā viņas pālī vicinājās ar samuraju zobeniem.
Vienreiz trāpījos Rimčikā rindā pēc viņām un es jau nu gan neesmu tā, kas pirmā drīkst mest akmeni, bet tik uzblīdušus mūlīšus pirms tam vēl nebiju redzējusi. Toreiz vēl nezināju, ka dažus gadus vēlāk regulāri vizināšos 15.trolejbusā un 7.tramvajā, nezināju arī kādus brīnumus spēj izdarīt labs meikaps. Un vispār, neviens rajona onkulis vēl nebija nodzēries līdz kliņķim. Nu, bija, bet tie pārsvarā bija miruši un ne tik apjomīgām sejām.
Tagad skatoties atpakaļ, vispār meitene malace, tik ilgi turēt šmigu flirta līmenī tev nav žonglēt ar trīs bumbiņām.
Nu, vai tā reize, kad strādāju Palādiumā un Aiša aizgāja uzpīpēt, un tad apsargs viņu vairs nelaida iekšā pašas koncertā un man bija jāiet liecināt.
Vispār es laikam varētu uzrakstīt grāmatu par Aišu un visādām reizēm, kad nejauši esmu uzskrējusi viņai virsū delikātās situācijās visādās tumšās vārtrūmēs,un krodziņos.
Un, ja godīgi, es laikam esmu sākusi viņu cauri gadiem nedaudz iemīlēt un rinda Rimčikā šodien ir baigi gara.