| 9:47p |
mmm...saap, ljoti
...es raudu. raudu 2 stundas no vietas. es neieredz sevi. neieredzu darbu. neieredzu maaciibaas. neieredzu visu, kas man ir apkaart. es riebjos pati sev. kaapeec taa? es nemaaku ar sevi sadziivot. es gribu buut laba, bet es vairs nemaaku...es nevaru. citiem tikai nodaru paari. taapeec man ir bail runaat ar cilveekiem, jo atkal kaadu aizvainoshu. es pat rupji runaaju ar sevi. vairs nemiilu sevi...ak dievs...kaapeec tu taa dari ar mani? iemaaci mani atkal miileet sauli, debesis un zaali! luudzu, es kriitu tavaa priekshaa celjos un luudzu, lai ir kaa agraak - prieks par saulesstaru sejaa, prieks par patiesu smaidu, prieks par uzplaukushu lapu. nedari man paari! saudzee...es tagad esmu tik ievainojama, tik trausla. bail, ka nodariishu sev paari, patiesiibaa nemaz negribot to. jo kaa gribaas dziivot. dziivot nevis eksisteet! ieraut pilnas plaushas ar gaisu un laisties, lai lidojums buutu garsh;
paliidzi man izprast pashai sevi - kaapeec ar mani taa notiek, jo esmu pavisam viena. man tas ir jaaizdara dziljaa vientuliibaa ar sevi pret sabiedriibu. pret nezheeliigo sabiedriibu, kas visu laiku spiezh manus plecus pie zemes, ka jeezum lielais krusts. vai tas ir manas dziives krustacelsh, peec kura mani gaidiis naave un atdzimshana? jauna dziive? taada kuraa es vareetu saakt visu no gala, vai vienkaarshi turpinaat visu veco, bet ar jauniem pamatiem, ar jaunu apnjemshanos, ka es patiesi maaku buut laba. maaku miileet. maaku priecaaties. maaku visu...tikai tas ir aizbeedzis no manis, jo centos apkraapt sevi un dziivi...;
centos aizsleegt sirdi citiem, iemetot atsleegu bezdibeenii, bet patiesiibaa aizsleedzot to pashai sev...bet atsleega jau ir taalu...tumsaa...es censhos to aizsniegt, stiepjos lejaa, bet roka tver tikai auksto tumsu. un tumsa apnjem manu sirdi. man ir auksti, ljoti auksti. salst kaa veel nekad. ~iluuzija par mazu baltu kakjeenu, kas gulj kakjenes azotee. tas gulj, vinjsh nezin, kas notiek tur - aaraa. vinjsh tikai zin, ka pie mammas ir labi, ir silti~ bet es zinu, kas ir tur - aaraa, jo es esmu aaraa. liist, ir auksti, cilveeki iet garaam. garaam, jo vinji ir sveshi. tiem neruup, kas notiek ar vienu malaa staaveetaaju. vinjiem ir savas ruupes, savas domas, savi prieki. bet es staavu, salstu un gaidu...varbuut kaads paliidzees, varbuut kaads uzklausiis. nekaa...es pastiepju roku, to atgruuzh...veelreiz, atkal atgruuzh;
jaa, es esmu viena...gribu kaadu pielaist sev tuvaak, tuvaak savai sirsninjai, bet vinja tachu ir sleegta, sleegta pat pashai man. es nemaaku to uzlauzt. un nevaru, jo esmu nogurusi un nosalusi, nejuutu sevi, neko...;
varbuut atveert durvis, iziet un klusi taas aizveert, lai neviens nedzird, neviens nepamana...taas tachu ir tepat, vienas rokas stiepienaa, tikai jaapagriezh sleegjis. ja jau nepamaaniija luudzosho roku, tad nepamaaniis arii to kam pieder roka...;
bet varbuut seet seeklu un audzeet to. mest veco sirdi prom, jo atsleega ir taalu prom. un dariit visu taa kaa veelos es, tas buus mans pashas beerns - viss labaakais no manis, kuram es maaciishu runaat tikai skaistus vaardus, staigaat tikai baltus celjus, dejot saulesstaros, priecaaties par skaistaam lietaam nevis par cita nelaimi, raudaat par savu saapi un tuvaakaa saapi, smaidiit sev un otram, dziivot laimei...mana sirds shais zhnjaugos un salaa ir mirusi, lai dzimst kaut kas labaaks un skaistaaks...ja nemaaku turpinaat, saakshu visu no gala, bet ar ruugtu pieredzi kaa nevajadzeetu dariit;
kaads paliidzees? nezinu. esmu viena, taatad dariishu viena, lai ko tas prasa, tik daudzas vientuljas maates, taatad arii es tikshu galaa. ja kaads naaks paliigaa ar patiesu sirdi, njemshu paliidziibu. njemshu, jo kaadaa noteikti ir veel kas laabaaks, ko dot manam mazulim, manam beernam - manai jaunajai apzinjai un sapratnei par dziivi... |