Lēcu savvaļas sugas visvairāk izplatītas Vidusjūras zemēs, Balkānu pussalā, Mazāzijā un Irānā. Lēcas uzturā lietoja jau tālā senatnē un tas bija izplatīts pārtikas produkts. Piemēram, Senajā Grieķijā valdīja paruna “gudrs cilvēks vienmēr labi gatavo savas lēcas”. Lēcas senatnē uzskatīja arī par ārstniecības līdzekli, ar kuru ārstēja kuņģa un nervu slimības. Lēcu nosaukums latīņu valodā Leus cēlies no vārda Leutus, kas nozīmē "lēni". Senās Romas ārsti apliecina, ka regulāra lēcu lietošana uzturā cilvēka padara mierīgu un pacietīgu.

Lēcas vienlaicīgi ir gan pārtikas produkts, gan lopbarības augs. Lopbarībai parasti izmanto sīklēcu šķirņu sēklas, kā arī salmus, sēnalas un zaļo masu. Tieši šādi lēcas lietoja Anglijā, kur pirmo reizi tās nokļuva 16. gadsimtā.

Lēcas satur daudz olbaltumvielu (24g 100g lēcu), ogļhidrātu (50g 100g lēcu), kā arī tādas vērtīgas minerālvielas kā fosforu, kāliju un B grupas vitamīnus. Lēcas var izmantot putru, zupu, piedevu un dažādu citu ēdienu gatavošanā.