Nefermerita

Jā, mana sirdsapziņa ir tīra. Protams, varbūt tā ir dumja, bet diemžēl tāda tā ir. Neesmu sūdzējusies par draugiem vispār nekad, šis ir pirmais gadījums, neesmu čīkstētāja šajā sakarā, un esmu uzklausījusi simtiem bēdu stāstu, ka citiem draugiem varbūt šķiet, ka viņi vienīgie man uzticās, bet es gan varētu krustu šķērsu visiem daudz ko pastāstīt, kas visus pārsteigtu. Protams, ka es to nedaru.
Laikam jau cilvēki ir pieraduši pie attiecībām vienā virzienā. Tu man stāsti, es stāstu citam, cits atkal citam utt. Man tas neliekas normāli. Ja es vēlos parunāt, bet cilvēki var atrast laiku tikai, lai izstāstītu, bet ne lai uzklausītu, tas ir ļoooti tizli.
Protams, galvenā kļūda ir manī, ka es no tā, ka kādam palīdzu, gaidu pretim, attiecības nav barters, bet vispār jau tam būtu jābūt brīvprātīgi. Protams, ka vispār viss ir mana vaina, nevajag uztvert to, kas nāk no manis, draudzība, mīlestība, par abpusēju, lai gan... ja to pat vārdiski pasaka, ka tu man esi svarīga, tu man esi labs draugs, bet reāli es esmu labs kabatas lakatiņš, tad ir ļoti pretīgi.
Ilūzijas ir cilvēku dzīves sastāvdaļa, tāpat kā to sabrukums.