Nefermerita

Skatījās. Ieraudzīja. Neatpazina manas dvēseles tumšākos nostūrīšus. Bet tu esi apgānīta, Arhistēlas pasaule, viņš paskatījās uz tavām ar roku aprakstītajām lapaspusēm. Citādi jau tu nedzīvo, tu esi tikai tur. Bet viņš paskatījās uz visu tavu pasauli ar vienaldzīgu skatienu. Tu esi aptraipīta. Lai gan... Viņš jau nezina, kas tas bija, ko es tik ātri pabāzu zem lielas grāmatas. Viņš nezināja, ka tie ir stāstiņi, kuros darbojas nereāli personāži ar reālu cilvēku vārdiem, kas nonāk visdaždākajās situācijās, visbriesmīgākajos noziegumos, visnereālākajās baudās un visgrēcīgākajās nodarbēs.
Es esmu tikumīga. Viņa nav. Un viņa grib dzīvot. Ar katru vārdu viņa kļūst dzīvāka. Ja jau paskatījies, tas nekas... Patiesībā viņa gribētu izkliegt savu pasauli visās krāsās, visā savā tumši melnajā, dzirdi melnajā un kvēli melnajā.
Mēs esam.