Nefermerita

Ir visgrūtāk tad, kad pat nevienam nevar pateikt, kas uz sirds. Tu tēlo, tēlo... un ir retā reize, kad tu zini, ka bez tēlošanas nevar, jo citādi viss pagalam. Protams, arī tēlojot tu dabū tikai drusciņas, protams, tikai tās. Tomēr ir gadījumi, kad drusciņas ir briljanti salīdzinot ar svelošo atsvešinātību, ko nozīmētu parādīt visu, ko jūti. Labāk vienkārši iaziet mežā, viņš saprot visu. Viņu nesmejas, kad tu kliedz, nemierina, kad plēs seju ar nagiem, viņš uzklausa tavas muļķības, viņš neklusē, kad tu jautā. Vienmēr nav tik viegli atgriezties skaudrajā realitātē ar smaidu uz lūpām. Dažkārt smiņķis ir atstājis pēdas tavā sejā un smaids ir pagalam samocīts, tomēr nakts mēdz būt arī auksta, vīns dažkārt nedod aizmirstību un kļūst bail, kur vēl to varētu meklēt. Ir bail, ka kājas nesīs uz ezeru, kurš sapratīs pat vairāk, kā mežs. Viņš nejautās, viņš neko neteiks, viņš vienkārši pieņems. Dzīvu vai mirušu.
Mežā nav klusuma. Mežs elpo. Dzīvo. Mežs liek meklēt risinājumu, runāt, domāt, raudāt, kliegt, dziedāt vai dejot, vai gulēt nekustīgi un neko nejust. Mežs ir dzīvība, mežs ir siltums un kustība. Viss, ko es gribu, ir auksts un rāms. Reizē dzīvs un reizē pārāk mierīgs, lai būtu pilnvērtīgi dzīvs.
Ūdens vienmēr ir auksts. Vai esat to sajutuši? Ūdens atklātos ūdeņos vienmēr ir auksts, lai cik silts no sākuma neliktos. Tas nekad Latvijā neusilst vairāk par tiem 36,6 pēc celsija. Sākotnēi liekoties silts, ūdens atņem tev visu paša siltumu. Ūdens uzsūc un paņem visu, kas tevī pārāk dzīvs, ja ļaujas tam ilgāk, kā liekas saprātīgi. Ūdens paņem visu, pilnīgi visu.
Nav nemaz tik grūti iedomāties, kā ir pavisam pazust ūdenī. No sākuma pazūd siltums, pēc tam domas, un pēdejās pirms dzīvības mirst jūtas. Tad ir palikusi tikai dzīvība, bet kāda tai vairs nozīme, ja tevī nav jūtu? Tu jau esi miris pirms ūdens skar plaušas, jo bez jūtām nav jēga dzīvot. Vai varbūt ir? Varbūt patiesībā tu nomirsti tikai līdz ar jūtām..? Varbūt tā otra nāve vairs nav nekas? Varbūt... tās nemaz nav?
Nebūtu nemaz tik grūti... instinkts cīnītos, bet ko tas vairs dod, ja ūdens jau ir paņēmis visu. Tad jau pat var palikt. Jūtas un domas, pat dzīvība būtu izšķīdušas ezerā, nebūtu jau tā, ka to nav, bet tās nebūtu tikai man. Viss ezers domātu manas domas un tās vairs tik skaļi neskanētu man galvā. Viss ezers justu manas sāpes un ilgas, un mana sirds vairs neplīstu pušu. Ja man tā visa ir par daudz, es varētu nedaudz atdot un skatīties to visu no malas. Nekur jau nepazustu...
Utopija, protams, utopija. Bet tas ir tik mierinoši...
Atgriezties no sapņiem par mieru ir nedaudz mulsinoši. Var jau vienkārši palūgt nedaudz noņemt nost... nav jāatdodas mieram pavisam. Nē, tas nav tas, ko es gribu, tas tikai ir tas, pēc kā es ilgojos, kad pat mežs man nespēj dot tik daudz miera un atbrīvošanas, kā man nepieciešams. Mežs nesaprot nepieciešamo izlikšanos, jo mežam nav iespējams kaut ko darīt pa druskai, mežs nesaprot, kā drusciņas un saslaukas var būt briljanti. Mežs vēlas dzīvot, elpot un just brīvi, patiesi un pilnasinīgi.
Meli un noklusēšana nav saprotami nevienam, izņemot cilvēku. daba nespēj melot vai izprast melus, viņa var tikai pieņemt vai nepieņemt cilvēku pasaules bezjēdzīgās ciešanas.
Vienmēr ir jāatgriežas no meža vienkāršās dzīvības emociju labirintos un strupceļos. Tas beigsies tikai tad... kad atpakaļceļa vairs nebūs.
Vai arī tad, kad pūce izpletīs savu ziedošo asti un cilvēka iekšējā pasaulē viss būs vienkārši, brīvi un patiesi. Kad nebūs jālavierē, jāmelo, jāmāna pašai sevi ar to, ka viss vēl var izvērsties citādi, ka viss, kas mājo sirdī, nav veltīts tukšam gaisam, ka kaut kur tumsā ir kaut kas dzīvs un patiess, un ka tas patiesais meklē mieru patiesībā, ne nebūtībā.