mēs turpinamies
Nov. 16th, 2009 | 01:15 am
From:: nebukadnecars
Jā, mēs turpinamies kaut kādā slimā, pašiem neizskaidrojamā rakursā un dimensijā. Izliekoties, ka zinām viens otru. Neviens nezina mūs. Neviens. Pasaule par mums nezina, un mēs paši arī par sevi nezinām.
Trīs gadi pagājuši. Laiki mainās, bet nekas nemainās. Ziemu vēl joprojām praktiski nav. Tu esi pavasaris, es esmu rudens. Tajos gadalaikos mēs cenšamies satikties un apdāvināt viens otru. Man tiek kaut kas, kas vairāk prieka dod tev pašam, ne man. Toties tev pavasaros tiek kaut kas, ko es atrodu mājā un izdomāju tev aizvest. Man nekad nav naudas.
Es tev esmu iedāvājusi jau divas krūzītes. Šogad būšu oriģinālāka. Nākamais no manas virtuves pazudīs šķīvis.
Man nepatīk, ka mūsu kopēja lidojuma laikā, tu atrodi sev citus spārnus un aizlido pilnīgi pretējā virzienā, vai arī paliec lidinamies uz vietas, kā tāds izplūkāts kolibri.
Bet tas nekas, man vairs nav ar tevi pa ceļam. Mēs izejam no metro stacijas - Tu dodies uz lidostu, es uz ostu. Man tagad viena grimstoša un caurumaina kruīza kuģa vietā ir divi koka dēļi, pie kuriem pieturēties, lai nenogrimtu. Reiz, es domāju, ka tie kļūs par tādiem pašiem kruīza kuģiem, kāds man bija. Par vēl labākiem. Daudz labākiem. Un man nevajadzēs nekad atgriezties pie mūsu slimās turpināšanās.
Trīs gadi pagājuši. Laiki mainās, bet nekas nemainās. Ziemu vēl joprojām praktiski nav. Tu esi pavasaris, es esmu rudens. Tajos gadalaikos mēs cenšamies satikties un apdāvināt viens otru. Man tiek kaut kas, kas vairāk prieka dod tev pašam, ne man. Toties tev pavasaros tiek kaut kas, ko es atrodu mājā un izdomāju tev aizvest. Man nekad nav naudas.
Es tev esmu iedāvājusi jau divas krūzītes. Šogad būšu oriģinālāka. Nākamais no manas virtuves pazudīs šķīvis.
Man nepatīk, ka mūsu kopēja lidojuma laikā, tu atrodi sev citus spārnus un aizlido pilnīgi pretējā virzienā, vai arī paliec lidinamies uz vietas, kā tāds izplūkāts kolibri.
Bet tas nekas, man vairs nav ar tevi pa ceļam. Mēs izejam no metro stacijas - Tu dodies uz lidostu, es uz ostu. Man tagad viena grimstoša un caurumaina kruīza kuģa vietā ir divi koka dēļi, pie kuriem pieturēties, lai nenogrimtu. Reiz, es domāju, ka tie kļūs par tādiem pašiem kruīza kuģiem, kāds man bija. Par vēl labākiem. Daudz labākiem. Un man nevajadzēs nekad atgriezties pie mūsu slimās turpināšanās.