zanzibra -

domāšanas periods. kā man nepatīk šie periodi:
1) mani ir grūti iekustināt, lai aizietu kaut kur
2) šāds periods nozīmē to, ka kaut kas manā dzīvē mani smagi neapmierina vai arī ir apnicis
3) pārmaiņas pēc šādiem periodiem seko neizbēgami. reizēm tās ir dikti pamanāmas (piemēram, draugu loka maiņa [šķiet ir divi cilvēki, kas ir izvilkuši līdz ar manīm cauri vairākiem maniem domājamajiem posmiem, viena no tām ir Mana Mūža Sieviete. buča Tev]), reizēm pārmaiņas ir absolūti nemanāmas ārēji, bet tās norisinās iekšēji.
4) varētu darīt kaut ko bakalaura darbam, bet no otras puses - nēee... ir taču jādomā un jāperās par visu pasauli.
5) ak, jā, šajos periodos esmu viegli aizkaitināma un dusmīga (gandrīz kā tāds PMS sanāk :D )

vispār kopsavilkumā uz šo brīdi ir tā - ir viena lieliska ideja, kuru gribētos realizēt; referātam par Janu Žižku un taborītiem ir dota zaļā gaisma, kas priecē; gaidāma satikšanās pie alus kausa ar sen sen sen neredzētu cilvēku; visam tam fōnā skan moldāvu Zdob Si Zdub - uzlādējoši un jautri; un vēl tikko atcerējos, ka Vonnegūts teica, ka nevajagot lietot semikolus. :D

p.s. ko darīt, ja esmu absolūti bezcerīgi un stulbi, kā maza 14-gadīga meitene ieķērusies līdz ausīm kādā aktierī (ne latvietī, paldies dievam)? :D pašai smiekli par šito nāk, jo šādi ir bijis tikai vienu reizi un tā reize bija nedaudz citādāka.. :))