A million bright ambassadors of morning
Oct. 26th, 2009 | 10:12 pm
From:: nebukadnecars
Es aizmirsu, kamēr Viņš atcerējās. Neko jau lielu. Galīgi neko. Kārtējo reizi aizmirsu, ko esmu teikusi. Tas pat nebija nekas svarīgs. Vien pa jokam izteikts lūgums man kaut ko atvest. Atvest no pilsētas, kur ļauts smēķēt, kur ļauts izklaidēties, kur ļauts staigāt pa muzejiem un kur pat drēbēm ļauts smaržot pēc marihuānas. Es aizmirsu. Viņš atcerējās. Atveda. Tādu nieciņu, kas tomēr ir tik patīkams. Un noderīgs, un, ja ir auksti, tas spēj pat sildīt. Tādas jaukas šķiltaviņas ar Jamaikas karogu un foršu, stilīgu čalīti virsū. Un viss. No turienes viss. Latvijā Viņš vēl piepirka klātu zippo škidrumiņu. Tiešām... nekas tāds, bet tomēr, ik reizi tagad skatoties uz stilīgo pīpējošo čalīti, kas ir uz manām šķiltavām, es smaidu. Un smaids, droši vien bija tas, kas tik sasodīti man pietrūka..