zanzibra - Смотрите, как для поэта вечность танцует стриптиз.

Kad mēs mīlējamies, tu domā par savu skolotāju. Tu domā kā viņu iekarot, ko pietēlot un ko notušēt, lai viņai iepatiktos. Lai varētu ar viņu dzert vīnu ķīmijas kabinetā un varbūt pat dzert viņu. Kad mēs mīlējamies, es tavā priekšā pārvēršos par ķīmijas kabinetu. 

Kad mēs mīlējamies, es domāju par to, kā pēc iespējas ātrāk un tev sāpīgāk pasūtīt tevi trīs, nē, nē, piecas mājas tālāk. Varbūt pat sešas. Kad mēs mīlējamies, es saprotu, kāpēc iedomās tevi mīlu. Un kāpēc nevaru atzīt sev, ka nemīlu. 

Kad mēs nemīlējamies, mēs mulsi skatāmies viens otra acīs. Kad mēs to esam pārstājuši darīt, mēs vēl joprojām to darām. Meklējam, kad, kur un kāpēc kaut ko viens otrā esam atraduši. Kad mēs atvadāmies, tu mani noskūpsti. Kad tu mani skūpsti, tu domā par savu bijušo meiteni (par kuru man nekas nav jāzina, bet es zinu). 

Kad tu mani skūpsti, es domāju par to, cik saldas ir tavas lūpas un cik ilgi es tās nejutīšu. Kad tu redzi mani aizejam, tu domā par savu draudzeni no kaimiņvalsts. Kad es aizejot uz tevi neskatos, es sev kārtējo reizi nosolos nekad vairs netikties. 

Kad mēs neesam kopā, tu beidzot domā par mani. Kad mēs neesam kopā, es vēl joprojām domāju, kā man tevi piekrāpt un nodot. Kā sāpināt, kaut zinu, ka tu nekad neko no visa tā, ko daru neuzzināsi. Kad mēs neesam kopā, mēs viens pēc otra beidzot ilgojamies. Mēs esam pašpietiekami tikai tad, kad par mums nevar pateikt "mēs". Mēs pa īstam esam kopā tikai tad, kad mūsu nav.