|
20. Jan 2005|23:18 |
Draudzība tik tiešām ir jāvērtē augstu... Bet es pa šīm "brīvajām" dienām domāju par visādām lietām... Un tad kā jau lielākai daļai aizklīdu pie domām par dzīves jēgu, par to, kāpēc mēs šeit. Zinu, atbildes jau nav.... Un tad es turpināju pratot... Par daudz ko... Par dzīvi, arī par nāvi... Rakstot šo vārdu vienmēr tāds savāds satraukums pārņem. Tas nezināmais, tālais un tomēr ikvienam no mums galamērķis... Viss taču beidzas. Bet mēs neviens nezinām kā. Reizēm domāju par to, kāds ir tas pēdējais mirklis pirms nāves. Atvieglojums? Nožēla? Svētlaime? Bailes? Šis jautājums paliks atklāts, un atbildēt nevarēs, ja vien mirušie nesāks runāt...
Es man šķiet nu jau galīgi dīvaini izklausos... Bet tāda laikam esmu.. Tas viss tikai ievelk sevī... Tas nezināmais, neatbildāmais... |
|