Mēs esam tikai ķīmisku elementu kopums. Un tie tā pat kā mēģenē dažādi reaģē. Reizēm rada sprādzienus, reizēm zilus brīnumus. Tāpēc nevajag mēģināt salikt kopā tos, kuri vienkārši nesaderas. Kopā jāliek saderīgie elementi un tad tie papildina viens otra spējas un īpašības.

Es laikam nekad netikšu vaļā no tā stulbā teicamnieces sindroma, kas man liek darīt lietas, ko nevēlos, bet VAJAG.

Man ir viss
Un pat tad, ja viss nenotiek kā gribētos
Ļauj man pierādīt

Jo mēs esam un būsim tie labākie
Un, ja Dievs dos mums uzvarēt
Tad mēs iesim tik tālu, cik varēsim
Un tā tik turēt

Un pat tad ja viss kājām gaisā man ir viss
Un pat tad ja viss nenotiek kā gribētos
Spēj man noticēt

Jo mēs esam un būsim tie labākie
Un, ja Dievs dos mums uzvarēt
Tad mēs iesim tik tālu, cik varēsim
Un tā tik turēt

Es somā atradu mīlestības vēstulīti. Mazu, zilu lapiņu. Viņa rokrakstā akurāti un rūpīgi uzrakstītu. Tur bija pateikts viss – par ieklausīšanos manī, par mūsu kopīgajiem plāniem, par manu uzticešanos vinam, par vina cienu pret mani, par to, cik vinš ir akurāts un precīzs. Tur bija viss. Es lasīju un smaidīju. Smaidīju, jo biju atradusi mīlas vēstulīti. Mazu zilu lapiņu ar rūpīgi rakstītiem vārdiem – piens, milti, olas, maltā gaļa.

Darbā šodien kaut kas jocīgs notiek - par drošību atbildīgie džeki jau no paša rīta dzied pašizdomātas dziesmiņas viens par otru katras rindiņas galā pieliekot ša la lā, cits kolēģis cienā ar kruasāniem, viens cits klausās ballīšu mūziku un pats lielais priekšnieks tikko atnesa karstu melleņmaizīti un sacienāja. Turklāt pulkstens ir tikai 11. :) :) :)

Man nepatīk netīras brilles, mašīnas stikli un istabas logi. Man vajag skaidru un tīru skatu uz dzīvi.

Restorāna ēdienkartē bija iekļauts kāds īpaši neveselīgs ēdiens. Bija pilnīgi skaidrs, ka lielākā sabiedrības daļa nosodīja šī ēdiena esamību ēdienkartē, tomēr tumšās un lietainās dienās vai īpaši skumjos un vientuļos vakaros atļāvās ar to mieloties. Ēdāji izbaudīja kumosu pēc kumosa. Lēnām košļājot aromātiskos maltītes gabaliņus un norijot ātrāk tos, kas izrādījās rūgtāki. Un rūgto bija daudz, tomēr dīvainā kārtā maltīte beigās vienmēr šķita garda. Aizliegta, bet garda. Tie, kuri biežāk mielojās ar šo kārumu, ar laiku saprata, ko tas nodara viņu miesai un arī garam, jo pārdomas un sirdsapziņas pārmetumi tos mocīja ļoti ilgi pēc tam, kad maltīte bija galā un it kā aimirsta. Lai gan patiesībā tās bija maltītes, ko nekad nevarēja aizmirst. Tās kā atraugas atgriezās nomodas murgos, lietainā vientulībā vai līdzīgos galdautos.

Man, tā pat kā dzīvoklī iesprostotam kaķim, nepietiek ar pārtiku un bezgala daudz miega. Man tā pat kā kaķim pietrūkst iedomātās brīvības un novērtējuma, kas tiek saņemts, atnesot mājās peli. Jo ikviena kaķa asinīs rit mednieks un ikviens kaķis ir dzimis brīvībai, lai ietu, kur grib un nāktu, kad grib.

http://www.youtube.com/watch?v=d5jf3uJZQKI

Es kā rudenīga pļava esmu pielijusi ar mieru. Tādu lēnu un plūstošu, ko es izbaudu, kā pirmo zemeni vasarā - lēnām, kumosiņu pēc kumosiņa, aizverot acis un ļaujot garšai izplatīties pa visu muti. Ar katru ieelpu es izjūtu, cik laimīgu mani dara visi padarītie darbi un nokartotās lietas. Es un miers - mēs esam viens veselums.

Es galvā katru dienu sarakstu tūkstošiem rindiņu, miljoniem vārdu tiek likti viens pie otra, bet tie nekad neiegūst redzamu apveidu, tie nekad nenonāk uz papīra. Tie ir vārdi par kaķi un brīvību, par debesīm un lidošanu, par laimi. Bet tie paliek manā galvā, manā sirdī, manās sajūtās. Es katru dienu rakstu. Sev. Galvā.

Šeit ir daudz mazāk šķirtu laulību. Daudz mazāk piekrāptu draugu un draudzeņu. Jo cilvēki ir daudz laimīgāki un apmierinātāki. Kopumā. Viņi ir laimīgi. Nav jāmeklē neesošas problēmas. Nav jāmēģina aizmirsties svešu matu smaržā, aizliegtos piedzīvojumos, neatļautos pieskārienos. Laimi dod dzīve pati par sevi. Apmierinātību rada svešu cilvēku pasveicināšana pastaigas takās un citādi sīkumi, kas harmonizē un padara cilvēku labāku. Un man tas viss dod ticību, ka arī ar mani tā būs. Ka arī ar mani tā ir.

Katrā jokā ir kaut kāda daļa patiesības. Vai patieso domu. Un tie Tavējie man sāk piegriezties, jo tie ir nepatiesi un visu laiku mani par kaut ko apsūdz.

Ēdu pusdienas, klausījos visu to vācu valodu, skatījos uz to monstru un man beidzot pieleca, kur pati sevi esmu iekūlusi. Nu vismaz uz to mirkli pieleca. Tagad atkal ir mazliet jocīgi, bet tomēr tik labi, ka ir īsts darbs.

Valodas kvalitāte portālos ir nožēlojama. Pilnīgi nelasāmas ziņas un virsraksti. Šķiet, ka visi redaktori ir atlaisti vai arī ar kaut kādu bērnudārza izglītību.

Un vispār - šodien bija gan nenormāli draņķīga, gan arī tīri ok diena. Bet kaut kā pēcgarša palikusi tāda draņķīga. Un tagad gribas piedzerties un ierausties viņa azotē. Pirmo nedrīkst, otro nevar....Draņķīga pēcgarša... Ka es jums saku.

Man patiešām nepatīk tās sarunas, kas sākas ar vārdiem: "Es jau Tev neko nesaku un nelieku darīt, BET...." Reizēm ir labāk paklusēt.

Nez, kas liek cilvēkam izvēlēties amatu, kura pienākoumos ietilpst visu dienu skatīties, kā citi čurā plastmasas trauciņos...

Laikam pirmajā skolas dienā radušās galvas sāpes norāda uz to, ka galva sāk atgrūst manu konstanto vēlmi tajā grūst iekšā zināšanas.

Mazliet veiksmes noder katram.