Tāda netradicionāla. Ir kādas domas par šo?
Vakar izmainījās ēna uz sienas.
( re:.. )
Kakls pilns vates no vakardienas.
Vienā rokā zīle kokā,
otrā vispār ņifiga.
Nē, tas nav par kaut ko konkrētu. Pantiņš.
Šodien palielināju bildītes kalendāram. Un neaizgāju uz lekciju.Varbūt arī uz otru neaiziešu. Bet nu tad jau redzēs.
Mēs tiksimies. Un neko nevarēs parunāt. Es nevarēšu. Es vispār nevaru.
* - jo vajadzēja uzrakstīt kaut ko numurējamu
otrā vispār ņifiga.
Nē, tas nav par kaut ko konkrētu. Pantiņš.
Šodien palielināju bildītes kalendāram. Un neaizgāju uz lekciju.
Mēs tiksimies. Un neko nevarēs parunāt. Es nevarēšu. Es vispār nevaru.
* - jo vajadzēja uzrakstīt kaut ko numurējamu
Neciešu svētkus. Kaut kur skrien, kaut ko dari, visu laiku domā *oh shit*..*oh shit*...
Un tā vienmēr..
Murgi, ja?
Piektdien atradu tavu papīra puķi.
Viss ir rakstīts starp rindiņām, viss ir rakstīts starp rindiņām.
Es nezinu, ja? Neprasi man, neprasi. Es pats sev stāvu rindā, pats nevaru saprast, kāpēc.
Sūdīgs garīgais.
Gribas rakstīt par kaut ko sirdi plosošu, bet it visā mazas, nepaņemamas bildītes. Traucē koncentrēties, traucē vispār kaut ko dziļi uztvert.
Jūtu, kā te šitā cibiskā identitāte klusītēm saplūst ar visu pārējo. Un sanāk dubļu pelēks.
Nevaru pamosties no rītiem. Nafig vajag.
Nē, ok, es tūlīt beigšu besīties un sākšu palielināt bildītes kalendāram. Viņi 0025 izvēlējās vākam...
Piektdien atradu tavu papīra puķi.
Viss ir rakstīts starp rindiņām, viss ir rakstīts starp rindiņām.
Es nezinu, ja? Neprasi man, neprasi. Es pats sev stāvu rindā, pats nevaru saprast, kāpēc.
Sūdīgs garīgais.
Gribas rakstīt par kaut ko sirdi plosošu, bet it visā mazas, nepaņemamas bildītes. Traucē koncentrēties, traucē vispār kaut ko dziļi uztvert.
Jūtu, kā te šitā cibiskā identitāte klusītēm saplūst ar visu pārējo. Un sanāk dubļu pelēks.
Nevaru pamosties no rītiem. Nafig vajag.
Nē, ok, es tūlīt beigšu besīties un sākšu palielināt bildītes kalendāram. Viņi 0025 izvēlējās vākam...
Uztaisīju sev kokteili. Bet tāpat varēju domāt tikai par tevi un burbulīšiem ledū. Vot.
Tāpat vien...
Tas sākas lēnām kā skumju pavediens, kuru pavelkot, līdzi ripo un no skapjaugšas gāžas (blāķiem, pat ne viļņiem) viss viss viss. Un tad ej nu sazini, ej nu sazini.
Pietiek mazliet sasāpēties, lai uzreiz autopilotā pārskrietu otrā pusē, kur nekas, kur neko, kur nekam, kur tumsa.
Tu domā, ka tu gribi, lai tā ir?
Pietiek mazliet sasāpēties, lai uzreiz autopilotā pārskrietu otrā pusē, kur nekas, kur neko, kur nekam, kur tumsa.
Tu domā, ka tu gribi, lai tā ir?
Vakarnakt uztaisīju tēju, gribēju pielikt medu. No medus burkas pretī skatījās jauki burbulīši. Maniaks. Gaisma, statīvs, objektīvs, fotoaparāts...
Pilnīgs kosmoss.
Pilnīgs kosmoss.
Fanoju. Tāds fanojamais rīts.
Fanoju par peļķēm, kuras smeļas botās, par logu tīrītājiem, pēc kuriem neko vairs nevar redzēt, par čerkstošo un šņācošo SWH Rock, slīdēm pagriezienos, neatlaidīgajiem motociklistiem, maziem, jaukiem pārsteigumiem, sa-runām un sa-tējām un sa-brokastīm, šokolādi, tukšām baterijām, bildītēm, pienākuma apziņu un nekārtību.
Fanoju par peļķēm, kuras smeļas botās, par logu tīrītājiem, pēc kuriem neko vairs nevar redzēt, par čerkstošo un šņācošo SWH Rock, slīdēm pagriezienos, neatlaidīgajiem motociklistiem, maziem, jaukiem pārsteigumiem, sa-runām un sa-tējām un sa-brokastīm, šokolādi, tukšām baterijām, bildītēm, pienākuma apziņu un nekārtību.
Kokteilis šādam vakaram:
3 tējkarotes medus,
1 glāze karsta piena,
sviests pēc garšas (var arī nelikt).
Lietot karstu.
3 tējkarotes medus,
1 glāze karsta piena,
sviests pēc garšas (var arī nelikt).
Lietot karstu.
Es gribēju rakstīt kaut ko pavisam ikdienišķu, pateikt fui brālītim, vienkārši izteikt to fui šeit un varbūt kaut kā labāk tikt ar sevi galā, bet sapratu, ka nepalīdzēs. 13gadīgais es izietu ārā pastaigāties, noņemtu spriedzi, izsapņotu risinājumu. 23gadīgais es ir paralizēts. Īssavienojums. Fui. Fui man.
Take me tonight and call the doctor in the morning.
Viss ir meli, pasaule un cilvēki. Nē, es zinu. Es esmu studējis. Kad man nebija ko darīt, kad es elpoju tevi. Tevi, kuras nebija.
Un zini, nemelošana sev vēl šausmīgāka melošana par to, kura ir tad, kad tu zini, ka sevi māni. Un pat tavs ķermenis tev visu laiku melo. Un tu viņam.
Un bildītēs meli tik ļoti aizķer tikai tāpēc, ka ir arī bildītes, kurās nav. Un visur citur ir. Meli ir. Un patiesības nav. Un jā, pat, ja pasaka. Pat, ja domā, ka nemelo. Un Patiesības deklarācija pati ir meli.
Nezinu, kas viņi ir tie, kas saka, ka patiesība ir zaļa, ko viņi ar to domā. Bet man patiesība ir zaļa, zaļa, zaļa un kastanbrūna, dzeltena rudeņos. Un spožas švīkas naktīs un garām skrienoši saules zaķīši.
Skin deep, skin deep.
Un zini, nemelošana sev vēl šausmīgāka melošana par to, kura ir tad, kad tu zini, ka sevi māni. Un pat tavs ķermenis tev visu laiku melo. Un tu viņam.
Un bildītēs meli tik ļoti aizķer tikai tāpēc, ka ir arī bildītes, kurās nav. Un visur citur ir. Meli ir. Un patiesības nav. Un jā, pat, ja pasaka. Pat, ja domā, ka nemelo. Un Patiesības deklarācija pati ir meli.
Nezinu, kas viņi ir tie, kas saka, ka patiesība ir zaļa, ko viņi ar to domā. Bet man patiesība ir zaļa, zaļa, zaļa un kastanbrūna, dzeltena rudeņos. Un spožas švīkas naktīs un garām skrienoši saules zaķīši.
Skin deep, skin deep.
Es gribēju rakstīt. Negribu vairs. Rūgti vārdi bez skaņas veļas pār lūpām. Un īstenībā nav nekā nepateikta.
Mēs. Negribētāji un nevarētāji. Nomirt mums un necelties. Jūs visi, ko, esat kurli?
Kādu, kurš atbrīvo un pasaka, ka tas viss ir pupu mizas. Tu negribi ticēt, jo sāp un asaras, un nekad vairs nebūs kā bijis, taču tu [dziļi iekšā, stulbā liekvārdība] zini, ka. Nuja, zini.
Mēs. Negribētāji un nevarētāji. Nomirt mums un necelties. Jūs visi, ko, esat kurli?
Kādu, kurš atbrīvo un pasaka, ka tas viss ir pupu mizas. Tu negribi ticēt, jo sāp un asaras, un nekad vairs nebūs kā bijis, taču tu [dziļi iekšā, stulbā liekvārdība] zini, ka. Nuja, zini.
Tu biji nepareiza. Bet nejau ne tu. Tāda kā vīnā noslīkusi vai vēnas sagraizījusi. Spīdīgām actiņām, mazliet nervoza, mazliet jautājoša, mazliet kaut kāda. Un tu biji saģērbusies citādi, taču tam nav nozīmes.
Es gribēju, lai tu izkūsti manī, lai tu pielīpi pie glāsta, lai tu kļūsti akla un alksti mana pieskāriena kā gaismas.
Man bija bail, ka tu vairs nejūti. Ka tu esi tik sailgojusies un sasapņojusies, ka tikai sevi. Un ka es tikai klusu soļu atbalsis tavās krāšņajās zālēs.
Ak.
Es gribēju, lai tu izkūsti manī, lai tu pielīpi pie glāsta, lai tu kļūsti akla un alksti mana pieskāriena kā gaismas.
Man bija bail, ka tu vairs nejūti. Ka tu esi tik sailgojusies un sasapņojusies, ka tikai sevi. Un ka es tikai klusu soļu atbalsis tavās krāšņajās zālēs.
Ak.
Ieklausījos sirdspukstos. Skaļos un spēcīgos. Viņi skrien, kamēr ievelku elpu, tad mazliet apstājas un pagaida. Un tad es jau izelpoju un viņi skrien atpakaļ. Un tā visu laiku. Kad mēs runājam. Muļķa sirds, kur tu skrien?