Sapņi. Ok, tas pat nav par sapņiem. Par būšanu sev, par savu pasauli. Par to, kas ar viņu notiek, kad garas, aizņemtas dienas. Pirmā tāda, otrā, trešā, .. 365tā, kamēr atjēdzos, ka vesels gads ir pavadīts.

Saskrējos gaitenī ar vienu vecu paziņu. Viņš jautāja, vai esot bijis uz salidojumu. Teicu, ka nē, ka aizmirsu, ka tāpat jau tepat pēc 5 gadiem būs atkal. Viņš tā savādi paskatījās un teica, ka dīvainas gan man attiecības ar laiku, ja 5 gadi nav nekas.


восминогий

Pamostos kādu rītu un vairs nevaru atcerēties sevi. Eju gulēt un saprotu, ka tas tā jau gadiem.

Viss, rīt un parīt ņemu brīvdienas. Bet nestrādā jau tā. Nav jau no skriešanas kā tādas, bet gan no sevis aizmiršanas.

Nāk prātā viens ex-kolēģis, kurš katru gadu uz 2 mēnešiem notina uz kalniem, vietām, kur nedēļām var nesatikt vispār nevienu, tikai sevi. Pēc tādiem viņam nekad nebija ko stāstīt, viņš vienkārši mirdzēja kā laimīgs cilvēks, teica, lai pamēģinu arī es kādreiz. Teica, ka es jau vēl jauns, es jau vēl nesaprotot. Teica, ka tur šausmīgi skaisti, bet tas pat neesot galvenais.