|
|
|
Janvāris 30., 2005
19:38
miesaskāre. peru indiāņi domā, ka nāve ir kā micēlijs, kas tīklojas pa ķermeni, un vēl viņi domā, ka no nāves ir jāatbrīvojas, un viņiem tam ir īpaši paņēmieni. lai analoģija būtu pilnīga, es no sevis gribētu tur klāt piekausēt vispārējo paisuma-bēguma principu. paisumā ir dullums un vajag nenormāli, par katru cenu, kā gerišu. bet bēgumā tas uz brīdi atstājas un atstāj vienu.
toties ne vientuļu, bet apmierinātu. es jau otro vīkendu neesmu bijis pa klubiem, un šī pēkšņā pārmaiņa manā dzīves ritmā ir radījusi tādu patīkamu vēsumu, veldzi kaut kur iekšpusē. plus arī apziņu, ka nekur neiet un nepisties taču ir baigi kruta.
jā, tāds ir mans domu gājiens. savā ikdienas pīļdīķa psiholoģiā es iepiņķerēju kaut kādas salasītas teorijas un gaidu, un tikai tad, kad doma līdz galam noformulēta, es ieraugu tās komponentu nesavietojamību. un pieķeru sevi, ka jūtos pieķerts zaimošanā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |