Neej garām,
Jo tu esi atoms
Manā neatklātā molekulā,
Frāze – neatklātā teorijā,
Zvaigzne – neatklātā galaktikā.
Netici tiem, kuri gudri melo.
Katrs pretimnākošais ir Kolumbs,
Un, ja pārāk maz ir Ameriku,
Tici –
Tā nav Ameriku vaina.
Pārāk maz ir stipru karavelu,
Pārāk saudzīgi un maigi
Sirdis plosa kilometru ērgļi,
Neprot, neprot cilvēkbērnu āda
Saules gaismu pārvēst hlorofilā.
Cilvēks paliek daudzsološs kā pumpurs,
Viņam bail no zieda eksplozijas.
Neej garām,
Nebaidies
Un tici –
Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
Nenopļauta zāle – tā ir kūla,
Bet vienalga – tu man paliec atoms.
Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.
Nepazūdi.
Asins pārliešanā
Tad var iznākt liktenīga kļūda.
/O.Vācietis/
Viss galds noliets ar līmi
Bet grīdu neredz, tikai saplēstas avīzes,
Avīzes un nodrāzti žurnāli,
Žurnāli ar meiteņu bildēm,
Bildēm ne tādām kā TU...
Ak, ko lai es daru, lai tik Tu būtu mana?
Un kas, ja šīs gaismas izdzisīs un vairs nedegs?
Un tagad vējš mani dzenā kā lapu ? vientuļu lapu..
Lapu kas meklē otru lapu..
Viss galds noliets ar viskiju
Bet grīda nošķiesta ar spirtu,
Spirtu un sirdi, lai mirtu,
To rokām manām vairs nepacelt dzīvu
Tik Tavas rokas to darītu siltu...
Ak, ko lai es daru lai tik Tu būtu mana?
Un kas, ja vējš mani aiznesīs tālu?
Man vienam uz mēness ir staigāt tik skumji
Tik meklēju Tevi kaut zinu ka dumji...
Viss galds noliets ar mīlu
Tik tēva pistole, lode un šņabis pa grīdu
Es guļu un domas kā dzīvināt mīlu,
Mīlu starp tevi, mani un grīdu,
Grīdu kur dzērumā mīlēt es līdu...
Ak, ko lai es daru lai tik Tu būtu mana?
Un kas ja mana sirds beigs pukstēt uz laikiem?
Man vienam bez Tevis uz ielām tik skumji
Un zinu bez Tevis pat elpot man dumji....
/E.Markus/
Es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltenās madarās
no meža kaķa
dzeltenām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.
Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.
Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!
/O.vācietis/
Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.
Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.
Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.
Laiks ir asinīs.
/O.Vācietis/
Sadzīs pēdas vēji tev
sadzīs bēdas sniegi tev
uzliks karstu roku tev
kaut kas nepazīstams tev
un kas bij virs galvas tev
noklāsies zem kājām tev
tumsa apkārt bursies tev
zvaigznes kājās dursies tev
uguns sirdī kursies tev
sadzīs pēdas beidzot tev
sadzīs bēdas viegli tev
/O.Vācietis/