vai nav lieliski? cik kārdinoši tur tie cipari stāv!
stundas paliek nemainīgas.
cik grūti tomēr ir nerūpēt un nedomāt par citiem un visiem domino kauliņiem, kas kritīs, vai tieši otrādi nekritīs un sajauks visu skaisto skatu, kad viņi krīt un sakrīt kaudzē un ilgais darbs un līkumu veidošana (jo tas ir pats interesantākais. jo nevienam jau neinteresē kā domino kaulliņi krīt taisnā līnijā salikti. tik daudz interesantāk ir skatīties, kad viņi ir līkumos. un viss labāk, kad viņi veido formu, vārdu, seju vai jebko citu, kas tev atgādina jebko citu izņemot domino kauliņu rindas) ir izjukusi un bijusi it kā nevērtīga. nu nevis nevērtīga, bet liek tev domāt, ka vajag sākt no sākuma. es vairs nemeiģināšu salikt komatus iepriekšējā teikumā, jo ko mēs te jokojamies, mēs visi zinam, ka komati un latviešu valodas gramatika nekas nav bijusi mana stiprā puse. septiņi un bē. jā, es atceros! un man vajadzēja septiņi uz liecības, lai tiktu ā vē ģē. tagad domājot, atceros, cik ļoti gribēju iet ā vē ģē un cik svarīgi tas likās! protams, ka tagad smiekliņi sanāk. bet tā jau vienmēr ir, un ir labi, ka rūp tik ļoti un gribās tik ļoti, arī tad ja vēlāk smieklīgi šķiet. tagad man rūp universitātes atzīmes, zinu, ka vēlāk pasmiešos par to un sapratīšu, ka nemaz tik svarīgi nebija! bet tas nenozīmē, ka man jau tagad būs vienalga. vienalga būs tad, kad būšu veca. vēl tālu, tālu priekšā. kad kliegšu uz bērniem sabiedriskajā transportā un lamāšos uz visiem, kas stāv man priekšā rindā uz ziepēm. tad man būs vienalga, jo nebūs daudz ko zaudēt...
jā, ak, dievs, cik šausmīgi un bailīgi un nepareizi (tik ļoti nepareizi!) ir nomirt jaunam. kad vēl varēji nodzīvot tik ilgus gadus un atklāt vēl tik daudz un dot un saņemt daudz un piedzīvot un just un nejust un visu, visu! vēl tik daudz visu! bet nebūs, jo nomirsti jauns. es nerēķinos, ka nomiršu jauna, es rēķinos ar to, ka nomiršu kad man būs kādi 70, 80 gadi. kad cerams, ļoti cerams, būšu piedzīvojusi un jutusi daudz!
cik daudz es atcerēšos. šo brīdi es visticamāk neatcerēšos, nē, noteikti neatcerēšos, kad man būs tie 70, 80. dīvaini ne? kurus cilvēkus es atcerēšos? kurus brīžus? es ļoti gribētu jau tagad zināt, kuri būs tie cilvēki, ko atcerēšos. ne jau lai nenoniekotu laiku ar tiem, kurus nē, bet vienkārši interesanti. pievērstu vairāk uzmanības, bet nē, varbūt tieši mazāk. nu nezinu! vienkārši domāju, ka būtu interesanti.
es nepārlasīšu. būšu vienaldzīga un traka un publicēšu tā kā ir! ha! saņemiet! esmu rokenrolls!