Patiesībā... kā šobrīd varu izbaudīt laiku bez nelabuma lēkmēm. Vēl pirms pāris dienām tas tik uzmācoši man uzglūnēja no stūra... Jā, jā - atkal pati biju pie visa vainīga, pati sāku tincināt par tām pagātnes lietām, par ko tagad skaidri zinu, ka nevajadzēja. Bet toreiz nezināju - man nešķita, ka uzzinātais TĀ mani iespaidos. Pats fakts nebija ne tik šokējošs, ne baisms, bet izjūtas, kas pārņēma, to klausoties... Eh...

  Bet teju tajā pašā pagātnē ir arī lietas, ko tik skaisti atcerēties, kas iesviež diezgan sirreālā, liegi apsēstā sajūtu virpulī. Es atminos viņa skatienu - jau toreiz, tālajā pagātnē. Bija mirkļi, kad hipnotizējoši lūkojāmies viens otrā. Tas skatiens nepauž neko, un reizē arī pauž VISU.