| Bladāc |
[May. 5th, 2005|04:58 pm] |
| [ | mood |
| |  crushed | ] |
| [ | music |
| | nothing | ] |
Vakar tas bija kā uz vājprāta robežas... Sasodīts, tas bija lēciens - no izmisuma uz aplaimotību, uz kaisli, uz eiforiju... Lidoju, es visnotaļ lidoju. Kaut pirms tam man obligāti vajadzēja sevi sagruzīt gandrīz līdz asaru robežai. Pa daļai tā bija sevis gruzīšana, bet pa daļai... Kaut kas "nav tā": biedējoša sajūta, godavārds! Pusi vakara es sevi mocīju ar to "kaut kas nav tā", līdz kamēr ieradās VIŅI un mani izglāba. Uzplaiksnīja nostaļģija, uzplaiksnīja miers un trakulība vienlaikus un atkal viss nostājās savās vietās. Uz laiku. Vēlāk brīžiem bija šaubīgi, tomēr es nepanesu viņa ciešo skatienu manās acīs. Nepanesu - nevis negatīvi, bet es tajā izkūstu, es nogrimstu un kļūstu vāja. Es dievinu to skatienu... |
|
|
