Reizēm šķiet, ka nolaižas rokas. Ka kas es tāda esmu, ka man jāupurējas, ka man var uzkraut visu, visu un pretī neko neieguldīt. Ka manas tiesības, manas vajadzības pagrūztas kaut kur malā kā nesvarīgas mantas. Un gaidīt, ka es par to visu priecāšos, jo esmu taču no tā guvusi labu pieredzi, esmu mācījusies.

     Un trakākais, ka rokas nolaižas jau no tā, ka redzu, ka nepagūšu, redzu, cik daudz, redzu, ka vajadzības IR jāpastumj maliņā. Kaut gan esmu taču cilvēks...