| |
[Dec. 19th, 2006|08:46 am] |
| [ | mood |
| |  rejected | ] |
Kumoss tostermaizes brokastīs... Viens, otrs, trešais... stop - vairāk ne, ar katru nākamo kumosu tā kļūst aizvien negaršīgāka, aizvien neēdamāka. Ātri izmazgāt kafijkrūzi, ātri saģērbties. Centos ātri, tomēr sanāca sadursme, tomēr jautājums "Tu viena?" - griezīgs kā žilete, tieši tas, ko tobrīd ļoti, ļoti negribējās dzirdēt. Un aizgraužas līdz kaulam. "Jā, es viena!!!", atcērtu, un ātrāk somu plecā, ātrāk prom. Prom no visa, kaut varētu aizbēgt. Bet nevar jau... Tramvaja sliedes slīd garām, tomēr neaizskalo domas - tās, kas spiežas smadzenēs... |
|
|
| |
[Dec. 19th, 2006|02:57 pm] |
| [ | mood |
| |  drained | ] |
Nezinu, ko darīt, kad nevar apstāties. Tā pilnīgi, un viss. Ja vēl būtu cerība vēlāk satikt, parunāt, izrunāt bez lieliem laika ierobežojumiem - jā, tas būtu gana liels mierinājums. Bet pat tā man nav. Viss manā pasaulē lūzt un brūk. |
|
|
