| 16.05.2005. Važas |
[May. 16th, 2005|09:33 pm] |
| [ | mood |
| |  weird | ] |
| [ | music |
| | silence | ] |
Dažas no manas dzīves dienām ir nereālas... Un šī ir viena no tādām. Un te es nedomāju "nerealitāti" kā skaistu sapni vai arī baismīgu murgu. Tā ir tāda šķebinoša sajūta, kas sev līdzi nes pagalam nelādzīgas priekšnojautas, un ir tā, it kā es būtu ārpus visa. Visa apkārtne, cilvēki, kas iet garām, gaiss, ko elpoju - it kā tas viss būtu ielikta bilde, un es ārpus tā - dzīva un svilstoša nelādzīgās sajūtās. Šoreiz ne pati sevi mokot, bet citādi - transcendentālāk... Sevis mocīšana bija tikai no paša rīta, kā gan man neapnīk sevi iegruzīt... Asaras spilvenā, un dienai pāri aizvien vairāk melnu mākoņu...
Un, lai gan daudz kas varētu būt savādāk, ir arī skaistas lietas, skaisti mirkļi, neaizmirstamas atmiņas un debešķīgi vārdi. Un tā tālāk, un tā tālāk. Un tas viss pieder man. Un mums, jo tas mūs vieno. Un tagad, atskatoties, es nesaprotu, kas bija pirms mums - kāpēc tas bija un kas bija noticis ar manu uztveri. Tagad, kad esmu "izkāpusi ārā" un paraugos uz to it kā no malas, viss izskatās gluži citādi nekā toreiz. Un ļoti gribētos ticēt, ka šoreiz būs citādāk, būs labāk, būs patiesāk. Kaut gan... daļa no manis tiecas vēl baudīt, baudīt, eksperimentēt. Bet sirdī... sirdī man gribas apstāties tieši šeit un tieši šobrīd, dot visu, ko spēju, mīlēt un tikt(?) mīlētai... Un paskatīties, cik tālu tas viss aizies, kā tas izvērsīsies un kas laika gaitā mainīsies. Jā, esmu sapņu apsēsta. Ne diena nepaiet bez tiem - saldiem, apsēstības pilniem... un varbūt ne tik nereāliem... |
|
|
