kaut kāda stulba ceturtdiena. un vispār..

visu laiku domāju, cik ilgi tā izturēšu; cik ilgi būs labi; cik ilgi tas vilksies. nezinu, kas starp mums ir. nezinu, kā lai to nosauc. zinu tikai to, ka tas viss man ir iemācījis neko neplānot uz priekšu.

ienīstu atkarību. sevišķi no cilvēkiem. un attopamies jau vienmēr, kad ir par vēlu. nespēju noticēt, ka to vispār pieļāvu.

cik neveikli. it seems like i feel SOMETHING i've never believed in. tas vispār ir iespējams? un tad paliek slikti no tiem reiboņiem...it kā jau patīkami, bet nezinu, vai veselīgi. apzvēru, ka vakardienas vājprāts mani nav ietekmējis.

atklāsme vai ilūzija, bet man liekas, ka stulbajiem ir visvairāk draugu. un meļiem arī. kur tik nesperu savu kāju, visur atduros pret...hmm...sūdiem! dzīves ekskrimenti, bļe.

klusuma nav nekur. meklēju visu dienu. visiem prasīju. lūdzos. neviens nedod.

man vajag disciplīnu. nē, no sākuma klusumu.