es to neizdarīju tā vienkārši.
es paskatījos, kā viņa tur guļ pati savu asiņu vannā. vietās, kur āda nebija asinīm aptraipīta, viņa bija balta. viss tas siltums bija aizgājis. viņa vairs neskatījās uz mani. liekas, viņa vispār vairs ne uz ko neskatījās. un smaida arī nebija.
man pietrūks viņas domu, viņas viedokļa, sarunu ar viņu un visa pārējā, kas viņai lika noticēt, ka viņa ir personība. vai viņa tiešām bija kaut kas vairāk par gaļas blāķi?
un es būšu vienīgais, kam viņas pietrūks.
kaut gan - tā guļot savu asiņu vannā, viņas visas izskatās līdzīgas.


un man likās, ka es esmu tas, kas cieš..