Andromeda

Life long story

9/14/10 09:59 pm - 14.09.10

Ir dienas, kuru beigās, man vienkārši gribas klusēt. Dienas, kurās tikai piedalos vai arī dienas, kuru sākumi izklausās daudzsološi, līdz tevi noskraidina līdz tādai pakāpei, kad tā pārvēršas par piespiedu piedalīšanos. Tik liec vienu kāju priekšā otrai un kusties, uz sejas uzliekot "viss ir kārtībā" masku. Un pat tad nav 100% garantijas, ka maska nenoslīd un sejā neparādās - "es gribu mājās" un "lieciet mani mierā" izteiksme.

Tagad žēloju savas sāpošās kājas. Esmu neliete, pret savu iesākto režīm', jo citādi vienīgā lieta, kas atliek tādā bezspēka un riebuma pakāpē, ir gulēšana, kas savukārt, nozīmētu nekā neizdarīšanu un nekā neizdarīšana norakstītu dienu pilnībā.

Centīšos laboties un not to screw up tomorrow at least.

Mainot "roku", secināju, ka dienā cilvēks, vai varbūt tā esmu tikai es, žēlojās, izsaka savu nepatiku, negatīvismu daudzas, daudzas reizes. Var jau būt, ka nav pareizi to visu paturēt sevī iekšā, bet ja padomā cik daudz savas dzīves laika mēs patērējam žēlojoties, pīkstot, izsakot savu nepatiku un ko tik vēl negatīvu mati saceļas stāvus. Var jau būt, ka mēs to tik ļoti nemaz arī neievērojam, bet vienalga.

Man patiktos, ka pozitīvo lietu būtu vairāk un tās ir tikai jāiemācās saredzēt arī tur, kur viss izskatās doom and gloom. Klibo, klibo šī lieta.

Atkal taisnā "es" šodien disturbingly wanted to fix the world, bet ja visi tūļi šajā greizajā pasaulē ir šķībi, nekas taisns nevar sanākt.

Powered by Sviesta Ciba