diena pēc hokeja, hokeja pasākuma...

Vakar vairāk jauši kā nejauši nokļuvu hokeja apjūsmošanas pasākumā. (H)užas. Vakara vadmotīvs - blenšana TV ekrānā, alkohola petērēšana un "jūsmošana" par spēli.
Es, kas par hokeju zin tik daudz, cik skolu beidzot sporta ieskaitē vajadzēja nošpikot (ieskaitot to 30-to gadu spēlētāju uzvārdus), biju savā naivumā iedomājusies labi pavadīt laiku.
Jau pirmajā trešdaļā (joprojām nevaru iebraukt, kāpēc trešdaļu sauc par puslaiku, jo puslaiks tač ir puse laika, bet ja tie ir 3, tad tak vajadzētu būt trešdaļai, varbūt tur ir jāvelk kādas paralēles ar attiecībām, kur īstā spēle sākas, kad ir 3???) neuzkrītoši manevrējot uz tualetes (un no tualetes) pusi, pieklājības pēc piestāju pie ekrāna - sak, noraušos vēl, ja mana skaistā pēcpuse būs aizsegusi vārtu gūšanas momentu (ha, ha, ha 1. puslaikā :)) ), un štrunts par to, ka momentu vēl reizes trīs atkārtos palēlinājumā... Tad nu lūk piestāju es un ieklausījos, ko runā tauta :))
"Met, eh, ai" - vienīgās zilbes, ko izdveš stiprā dzimuma pārstāvji. Sāku jau pārdomāt, moš tomēr pielīst priekšā kādai ekrāna daļai (visu aizsegt bija neiespējami, jo ekrāms kāds 1.50x2.00 metri), bet nolēmu būt toleranta.
Aizvilkos pie sava galdiņa (ar kārtējo kokčiku) - kaut kā jau sevi jāiepriecina.
Domāju - pabaudīšu tad to spēli. Skuju - baudāmu momentu praktiski - "0". Labi, ka neaizmigu līdz tam pēdējam "puslaikam", kaut gan ap to brīdi, jau vismaz man bija vienalga...