vilcene  mani uzvedināja uz pārdomām, kur ir robeža starp dot un saņemt. Jau vakar ar str  runājām par prasībām pret dzīvi, ko no tās un sava vīra/vīrieša sagaida dažādas sievietes - sievas, mīļākās... Vienas grib, lai viņš katru vakaru nāk mājās, otras, lai dāvina dāvanas, ir par viņu sajūsmā.

Līdz ar to veidojas arī atgriezeniskā saite. Sievām ir jārūpējas, lai māja būtu tā vieta, kur vīrs gribētu nākt - tur būtu nepieciešamais komforts, mīļākajām jābūt gana sexīgām, lai bieži tas pats vīrietis trauktos pie viņas pēc pirmā telefona zvana.
Šķiet vislielākās probēmas rodas tām/tiem, kas pēkšņi nolemj mainīt savu statusu, jo, pirmkārt, partneris jeb otrs attiecību dalībnieks bieži vien par to nav informēts, un tas izjauc viņa dzīves līdzsvaru, tāpēc mīļākajām, kas iekārojušas precētu vīru nākas vilties gadījumos, kad tās saceras, ka mīļotais varētu kļūt par viņu liktenīgo, bet sievas "izgāžas" laulības glābšanas gadījumos, kad liek lietā supersexīgās apakšveļas un pašinscinētos striptīzus.
Otrkārt šāda statusa maiņa negatīvi ietekmē arī visu sociālo kontaktu struktūru un rada stresu otram dalībniekam, jo viņam pēkšņi ir 2 sievas vai 2 mīļākās, tā vietā, kad viņa prasība ir 1 un 1. Līdz ar to ir velti traukties pretī "liktenim" un censties iekārot otra vietu :), jo pat sekmīgu pārmaiņu rezultātā, visticamāk pēc laika veidosies iepriekšējā shēma (1 un 1).

kendo  - 1% manī neizsauc nekādas izjūtas, ir komentāri - nav komentāru... egal