|
|
|
Marts 29., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) nastja | 21:57 - stāsti
ir mana patreizējā kaislība. Jā - ne pavasaris sirsniņā, ne vējš galvā, ne romantiskās vārnu serenādes aiz loga mani tā neaizrauj kā stāsi, stāstīšanas veids, stāsta būvēšanas loģika un principi, stāstu pasniegšanas veidi.
Stāsti ir dažādi, ar beigām un bez beigām, ar labām beigām un bēdīgām beigām. Un, kas interesanti, stāsta nobeigums nav saistāms ar kopējo vērtējumu. Stāsts ar skumjām beigām neliecina par neizdevušos dzīvi, stāsts par izdošanos un uzvaru ne vienmēr saistāms ar prieku un laimi. Klausoties stāstus dažkārt šķiet, ka īstā balva ir mierinājuma balva.
Un tad vēl ir arī melu stāsti, piedzīvojumu stāstiņi, vairāko iespējamo patiesību stāsti, stāsti par to "kā bija man" un to, "kā būs tev". Daudz dažādu nianšu, kāpēc kaut ko teikt, bet kaut ko noklusēt.
Ak jā, un tad ir arī klusumstāsti. Tie stāsti, kur nekas nenotiek. Uz lapas tie izskatās kā balts, balts tukšusm. Tāds, ko nepiepilda pat pie lapas nosēdētas stundas un nospiedumi no miklām rokām. Un arī tiem ir dažādi izcelsmes veidi -> kad nav ko teikt, kad negribas neko teikt, kad ir pārāk daudz ko teikt, kad bail ko pateikt, kad kauns atzīties, kad šķiet, ka otrs tikpat nesapratīs. Daudz dažādu stāstu, visi vienā klusuma valodā.
Nopūtas, žesti, nagu klapēšana nervozējot, garlaicīga ainavas vērošana aiz loga, stāvu skaitīšana liftā. Sadzīviskie stāsti.
Mantru stāsti -> "nopirkt pienu", "es taču izslēdzu gludekli", "neaizmirst par tikšanos pēcpusdienā", "ar mani viss būs kārtībā", "tas pleķis noteikti nākošreiz iepriekš jāsaziepē", "mani mati nemaz nav tik briesmīgi".
Ilūziju stāsti - spogulīt, spogulīt saki man tā...
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |