> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Janvāris 17., 2005

12:46 - par spoku un par līdzzinātāju... Līdzzinātājs (Collateral) man patika daudz, daudz vairāk. Un ne tikai Toma Krūza dēļ. Es teiktu, ka tā tāda dzīva filma, ar galveno tēlu vērtīgām atklāsmēm filmas laikā... gan tas, ka Dzeimijs Fokss Toma Krūza ietekmēts atzīst, ka zrja 12 gadus braukājis par taksometra vadītāju un tikai sapņojis par sava biznes uzsākšanu, ka sapņi ir ne tikai jāsapņo, bet arī jāpiepilda, jāīsteno dzīvē, gan tas, kā Krūzs metro filmas beigās pieguris nosaka: "Bet es tikai darīju savu darbu" un saļimst uz metro beņķīša, kur viņu vēl stundas 6 neatradīs, jo LA tā mēdz notikt... Bet Operas Spoks - krāšņa, tukša filma par a la Mīlestību, smalkām spēlēm, stereotipiem, ko grib izspēlēt teju vai ikviens: iemīlējies Vīrietis ar sejas defektiem, par kuru Kristina saka: "Nevis tava seja, bet tava dvēsele ir neglīta...", Kristina - skaistā un !!!Labā!!! meitene (tb. skaistais ir labs, cēls, patiess), nonstopā dziedoši vīrieši, krāšņi tērpi un filmu meikeru sajūsma par savu darbu... Vīrietis blakus krēslā gulēja un, brīžos, kad paklusām sāka krākt, viņa pavadone tam bakstīja sānos un čukstēja: "Neguli...", un ko jams atbildēja: "Es neguļu, es klausos", bet brīžos, kad viņš atteicās ko iebilst, stūķēja viņā iekšā popcornu, mamma otrā pusē paklusām šņukstēja kabatslakatā "Kas par filmu!!", bet man ne silts, ne auksts... 3.50 tu-tū...

(ir doma)