atceros, kā bērnībā mamma likās bišķi Kukū, kad, rakstot vēstuli Amerikas tantei, vienmēr rakstījamelnrakstu. Atceros,kā viņa savā istabā attaisījas sekciju, aizvēra durvis un rakstīja uz līniju papīra (kuru iepriekš paņēma no manis), tad svītroja vārdus, laboja to kārtību un beigās glīti (ar uzsvaru uz glīti) centās sarakstīt uz tīrās lapas, kuru tad nu arī sūtīja tantei.

Es toreiz domāju, ka tas ir gaužām stulbi, un sapņoju, ka kādu dienu viņa (un skolotājas) skolā neliktu rakstīt melnrakstus mājasdarbiem un sacerējumiem.. Bet tagad, kad neviens man tos neliek rakstīt, ir kautkāds šarms tam brīdim, kad nevis spaidi burtu pogas un delete datora klavierē, bet uzraksti ar pildspalvu pirakstu blociņā to, ko gribi galu beigās atstāt sava darba rezultātā..